Kalējs
Kalējs ir cilvēks, kas strādā ar dzelzi un tēraudu. Lai mainītu dzelzs formu, kalējs metālkalumā met karstu dzelzi, lai mainītu tās formu. Kalēji izgatavo dzelzs un tērauda instrumentus.
Kalējs ir cilvēks, kas strādā ar metālu. Kalējs strādā ar dzelzi un tēraudu. Pirms tūkstoš gadiem cilvēki pazina tikai septiņus metālus (dzelzi, zeltu, sudrabu, varu, alvu, svinu un dzīvsudrabu). Pēc krāsas: zelts ir dzeltens; varš ir sarkans; sudrabs, alva, svins un dzīvsudrabs ir dažādu pelēku krāsu. Arī dzelzs ir pelēkā krāsā, ja to spīdina, bet parasti tās virsmu klāj melns oksīds, kas ir sava veida rūsas. Šī melnā krāsa ļoti ātri veidojas kalēja ugunī. Pārējiem metāliem ir gaišas krāsas, bet dzelzs ir tumšā krāsā, tāpēc angļu valodā to sauc par melno metālu. Kalējs, kas apstrādā melno metālu, ir melnkalis.
Kalējs strādā ar dzelzi tāpat kā kalējs. Vienīgais darbs ar dzelzi, ko dara kalējs, ir zirgu pakavu izgatavošana.
Kaltuve
Lai ar āmuru varētu veidot formu, dzelzij jābūt ļoti karstai. Karsta dzelzs ļoti ātri kļūst auksta. Kalējam ir tikai dažas sekundes, lai kaltu dzelzs gabalu, un tad tas atkal jāieliek atpakaļ ugunī, lai atkal kļūtu karsts.
Kalve ir īpaša krāsns metālapstrādei. Tajā ļoti karstā ugunī sadedzina ogles vai kokogles. Lai uguns degtu karstāk, kalvē tiek iepūsts gaiss ar silfonu. Kalējs ugunī ieliek dzelzs gabalus, lai tie sakarst un saglabātos karsti, līdz tos izmanto.
Dzelzs kalšanas veidi
Ir vairāki veidi, kā ar āmuru un karstumu mainīt dzelzs gabala formu. Šeit ir uzskaitīti svarīgākie veidi, ko izmanto kalēji:
- Liekšana: karsta dzelzs gabala kalšana ar āmuru, lai padarītu to izliektu vai veidotu tam stūri.
- Zīmēšana: karsta dzelzs gabala malu kalšana, lai to padarītu garāku un plānāku.
- Izjaucot: ar āmuru dauzot karsta dzelzs gabala galu, lai tas kļūtu īsāks un resnāks.
Perforators ir instruments, kas līdzinās īsam dzelzs stienim. Perforatora gals ir plakans.
- Caurumošana: kalējs ar āmuru caurumo caur karstu dzelzs gabalu, lai karstajā dzelzs gabalā izveidotu caurumu.
Kalts ir instruments, kas līdzinās īsam dzelzs stienim. Kalta gals ir ass griešanai.
- Griešana: ar kaltu daktilu iesitot karsta dzelzs gabala sānos, lai izveidotu divus īsākus gabalus.
- Skaldīšana: kalta iedzīšana karsta dzelzs gabala galā, lai no dzelzs stienīša izveidotu "Y" formu, lai izgatavotu dakšiņu.
- Kniedēšana: kniede ir kā mašīnskrūve ar galvu abos galos. Kniedes izmanto, lai savienotu dažādus dzelzs gabalus. Kalējs katrā dzelzs gabalā izveido caurumu vietā, kur viņš vēlas, lai gabali savienotos. Pēc tam caurumos ievieto kniedi, un kalējs ar āmuru uzliek kniedi, lai abos tās galos izveidotu galviņas.
- Metināšana: dažādu dzelzs gabalu pārvēršana vienā gabalā. Kalējs liek dzelzs gabalus tik karstus, ka tie gandrīz izkausējas. Pēc tam viņš saliek gabalus kopā un ar āmuru uzvelk tos tā, lai nebūtu redzama līnija, kur tie savienojušies. Metināšana ir vissarežģītākā lieta, kas kalējam ir jāapgūst un jāizdara.
Cietā dzelzs un tērauds
Dzelzs ir viens no 92 dabas elementiem.
Tērauds ir dzelzs ar nelielu oglekļa saturu (0,3 % līdz 1,7 % oglekļa pēc svara).
Visi metāli kļūst cietāki, kad kalējs tos metālkalēja āmuru vai liek. To sauc par "sacietēšanu". Ja kalējs metālu, kas jau ir sacietējis, saloka vai saliek, tas plaisā un lūzt. Lai padarītu apstrādātu metālu atkal mīkstu, lai kalējs varētu to vairāk kalt un liekt, kalējs metālu atkvēlina.
Lai atkvēlinātu dzelzi vai tēraudu, kalējs karsē metālu, līdz tas vairs nevelk magnētu, un pēc tam metālu liek ļoti lēni atdzist. Kalēji karsto metālu var apbērt ar smiltīm, lai tas atdzistu stundām ilgi. Tādējādi dzelzs vai tērauds kļūst ļoti mīksts.
Tērauds darbojas tāpat kā dzelzs, līdz kalējs to "termiski apstrādā". Tas ir īpašs veids, kā tērauds tiek karsts un pēc tam auksts, lai tērauds kļūtu pietiekami ciets un saglabātu griezējamo asmeni (asmeni). Asmens asmens, kas izgatavots no dzelzs gabala (nevis tērauda), ļoti drīz kļūs blāvs un neļaus griezt. Labi asmeņi (nažiem, kaltiem, cirvjiem un citiem instrumentiem ar griezīgām malām) vienmēr ir izgatavoti no tērauda, pēc tam termiski apstrādāti un pēc tam uzasināti.
Lai termiski apstrādātu tēraudu, kalējs silda tēraudu, līdz tas vairs nevelk magnētu, un tad tērauds ļoti ātri kļūst auksts. Kalējs to dara, ievietojot karstu tēraudu spainī ar ūdeni un pārvietojot to, līdz tas kļūst auksts. To sauc par "rūdīšanu". Kad tas ir pabeigts, tērauds ir tik ciets, cik vien tas var būt. Šī cietība var padarīt tēraudu trauslu, tāpēc, ja kāds tam trāpīs vai nometīs, tas var saplīst kā stikls.
Nākamais solis ir tērauda rūdīšana, lai tas nesadalītos kā stikls. Lai rūdītu tēraudu, kalējs pulē tērauda daļu, lai tā būtu gluda un spīdīga. Tad kalējs lēnām karsē tēraudu ugunī. Kad tērauda temperatūra ir no 300 līdz 650 °F (149 līdz 343 °C), pulētais tērauds iegūst dažādas krāsas. Šīs krāsas nesilda tumsā; tās izskatās kā krāsojums uz pulētā tērauda. Kad tērauds kļūst karstāks no 300 līdz 650 °C, tas mainās krāsās: dzeltenā, tad brūnā, tad violetā un tad zilā. Dzeltenais nozīmē, ka tērauds joprojām būs cietāks, zilais - ka tērauds būs mīkstāks (bet joprojām ciets). Kad tērauds kļūst tādas krāsas, kādu vēlas kalējs, viņš ieliek tēraudu spainī ar ūdeni, lai apturētu pārmaiņas. Dažādus instrumentus atlaidina dažādās krāsās, bet tas ir atkarīgs arī no tā, cik daudz oglekļa ir tēraudā. Parasti akmens kalti tiek rūdīti dzeltenā krāsā, bet cirvji kokiem tiek rūdīti zilā krāsā, taču kalējam ir jāizlemj.
Kalējs nekausē asmeņa malu plāni. Kalējs metālkalēja tēraudu tā, lai mala paliktu bieza. Pēc "termiskās apstrādes" un "atlaidināšanas" asmeņa malu slīpē ar akmeņiem, lai tā būtu asa.
Ja kalējam ir dzelzs vai tērauda gabals, bet viņš nezina, kurš no tiem tas ir, kalējs to var termiski apstrādāt kā tēraudu. Ja tas nekļūst ciets, tad tas nav tērauds. Dzelzs krāsa būs tāda pati kā tērauda, bet tā nebūs cieta.
Ja kalējam ir vecs tērauda darbarīks un viņš vēlas no tā izgatavot jaunu, atšķirīgu darbarīku, kalējs to atkvēlina. Tērauds tad būs ļoti mīksts kā dzelzs. Tad kalējs var to iekalt jaunā instrumentā, termiski apstrādāt un rūdīt, lai izgatavotu jaunu, cietu tērauda instrumentu.
Kalējam jābūt uzmanīgam, kalot rūdītu tēraudu vai rūdītu dzelzi, jo nelieli gabaliņi var atlūzt un lidot, un tie var ievainot acis. Daudzi kalēji valkā plastmasas aizsargbrilles, lai pasargātu acis.
Kalēju darinātas lietas
Vēsture
Pirmie kalēji bija hetīti. Viņi sāka apstrādāt dzelzi, lai izgatavotu darbarīkus ap 1500. gadu pirms mūsu ēras. Kopš tā laika kalēju darbarīku izgatavošanas veidi ir mainījušies ļoti maz.
Ap 1850. gadu tādas valstis kā Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste izstrādāja jaunus veidus, kā ražot tēraudu un instrumentus rūpnīcās. Rūpnīcās darbarīkus tagad izgatavo ātrāk un par mazāku samaksu nekā kalēji. Valstīs, kurās ir daudz rūpnīcu, tagad ir ļoti maz kalēju.
Tie nedaudzie kalēji, kas vēl joprojām ir valstīs ar daudzām rūpnīcām, izgatavo dzelzs izstrādājumus, kas ir māksla. Šie kalēji izgatavo vārtus, kāpņu margas, kā arī krēslus un galdus āra telpām. Cilvēki pērk šo dzelzi kā mākslu, jo katrs gabals atšķiras no citiem.
Kalēja sieviete Anglijā
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kalējs?
A: Kalējs ir cilvēks, kas strādā ar dzelzi un tēraudu. Viņi izmanto kalvi, lai veidotu metālu, un izgatavo no tā darbarīkus.
J: Cik daudz metālu bija pazīstami pirms aptuveni tūkstoš gadiem?
A: Pirms tūkstoš gadiem cilvēki pazina tikai septiņus metālus (dzelzi, zeltu, sudrabu, varu, alvu, svinu un dzīvsudrabu).
J: Kādas krāsas ir zelts?
A: Zelts ir dzeltens.
Kādas krāsas ir varš un sudrabs?
A: Varš ir sarkans, bet sudrabs, alva, svins un dzīvsudrabs ir dažādās pelēkās krāsās.
J: Kā parasti izskatās dzelzs?
A: Dzelzs virsma parasti ir pārklāta ar melnu oksīdu, kas ir sava veida rūsas. Tas piešķir tai tumšu krāsu, tāpēc angļu valodā to sauc par "melno metālu".
J: Kas strādā ar dzelzi kā kalējs?
A: Kalējs strādā ar dzelzi tāpat kā kalējs, bet viņa darbs ir saistīts tikai ar pakavu izgatavošanu.
Jautājums: Kādas krāsas vēl ir citiem metāliem?
A: Citiem metāliem ir gaišas krāsas, piemēram, pelēka vai balta.
