Bumba ir liela kalibra viduslaiku lielgabals vai mīnmetējs, ko galvenokārt izmantoja aplenkumos un citos militāros konfliktos, lai mestu smagas akmens lodes vai citus smagus projektīlus pret nocietinājumiem un būvēm. Šie ierīces parasti bija masīvas — stobra garums varēja būt salīdzinoši īss, bet diametrs ļoti liels, tādēļ tās piemērotākas lēnai, bet smagai munīcijai, nevis precīzai vai ātrai šaušanai.
Nosaukums bombarde tika lietots franču vēstures tekstā ap 1380. gadu. No tā cēlies mūsdienu termins bombardēšana. Kopš 14.–15. gadsimta bombardes attīstījās tehnikas un metālapstrādes pilnveidošanās rezultātā — vienkāršākas izgatavošanas paņēmieni izmantoja stobra izveidi no saitēm (stieplēm) un gredzeniem, vēlāk plaši lietoja liešanas bronzu vai lējumu dzelzi, kas ļāva ražot izturīgākus un lielākus lādiņus nesošus stobrus.
Bombardierus parasti izmantoja aplenkumu laikā, lai mesti dažādas lietas ienaidnieka cietokšņos. Ir rakstīts par tādiem priekšmetiem kā akmens vai metāla lodes, degoši materiāli un svērtas drānas, kas iemērktas nedzēstās kaļķēs vai grieķu ugunī. Tāda munīcija bija domāta ne tikai mūru fiziskai iznīcināšanai, bet arī ugunsgrēku radīšanai, morāles graušanai un iekšējo būvju bojāšanai.
Darboties ar bombardi parasti prasīja lielu ekipāžas skaitu un īpašu tehniku pārvietošanai: stobru uzstādīja uz koka ratiņiem vai pastāvīgām balstām, lietoja vinčas un ķēdes, lai to pārvietotu. Expluatācijā bija jāveic rūpīga lādiņu aprēķināšana, stobra tīrīšana un dzesēšana; uguns atvēršanai izmantoja lēni degošu siltumu (piemēram, sakarsušu diegu) vai piesārņotu aizdedzi. Dēļ liela izmēra un konstrukcijas mīnusa bija zems ugunsmeistarības ātrums — šāviens varēja prasīt ilgu laiku, un precizitāte bija ierobežota.
Izcelti piemēri no vēstures palīdz izprast bombardes mērogu un pielietojumu. Slaveni liela izmēra lielgabali, kas daļēji attīstījās no viduslaiku bombarde tipiem, ir, piemēram, skotu Mons Meg (15. gadsimta), kas spēja raidīt ļoti smagas lodes un līdz mūsdienām saglabājusies kā vēsturisks eksponāts. Līdzīgi titāniskie šaujamierīces piemēri parādījās arī citur Eiropā un Tuvajos Austrumos, kur jaunās metālapstrādes tehnoloģijas ļāva ražot arvien lielākus stobrus.
Galvenie kārtas punkti un iezīmes:
- Galvenais pielietojums — cietokšņu un mūru iznīcināšana aplenkumos.
- Konstrukcija — lielas šķautnes stobrā, īsāks garums un liela iekšējā diametra (kalibra) stobri.
- Munīcija — smagas akmens lodes, vēlāk arī dzelzs šāviņi; papildus — degoši priekšmeti, kaļķa un ķīmisku vielu uzliesmojošas miesas.
- Personāls — vairāku cilvēku ekipāža, nepieciešami palīglīdzekļi pārvietošanai un ielādei.
- Ierobežojumi — zema šaušanas ātrums, liela svars un grūta pārvietošanā, ierobežota precizitāte.
Vēstures gaitā bombarde bija svarīgs posms artilērijas attīstībā: tā parādīja, ka ar lieliem projektīliem var uzbrukt nocietinājumiem, kas mainīja militāro arhitektūru un lika radīt jaunas aizsardzības metodes. Ar laiku tehnoloģijas attīstījās, parādījās precīzāki culverin-tipa stobri un mīnmetēji ar lielāku darbības rādiusu un ātrāku šaušanu, taču termins un būtība joprojām palika par pamatu mūsdienu aizsardzības un uzbrukuma artilērijas koncepcijām.
