Edmunds B. Ford — britu ekoloģiskais ģenētiķis, ekoloģiskās ģenētikas pamatlicējs

Uzziniet par Edmundu B. Fordu — britu ekoloģisko ģenētiķi un ekoloģiskās ģenētikas pamatlicēju, kurš pētīja tauriņus, dabisko atlasi un saņēma Darvina medaļu.

Edmunds Brisco Fords (Edmund Brisco Ford) FRS (1901. gada 23. aprīlis – 1988. gada 2. janvāris) bija ievērojams britu ekoloģiskais ģenētiķis, kuru uzskata par vienu no ekoloģiskās ģenētikas pamatlicējiem. Skolas gados Fords sāka interesēties par tauriņspārņiem (Lepidoptera) — nozīmīgu kukaiņu grupu, kurā ietilpst gan tauriņi, gan varmākas — un visu mūžu turpināja plašus lauka pētījumus šajā jomā.

Biogrāfija un karjera

Fords dzimis 1901. gadā un visā dzīves laikā strādāja pie lauka un laboratorijas pētījumiem, apvienojot dabas vērojumus ar kvantitatīvām ģenētikas metodēm. Viņš strādāja vairākās Lielbritānijas pētniecības un akadēmiskajās institūcijās, veicinot saikni starp taksonomiju, lauka ekoloģiju un populāciju ģenētiku. Pētniecības gaitā Fords izveidoja plašu datu bāzi par dabiskajām populācijām un to ģenētiskajām svārstībām, kas ļāva veikt retrospektīvus un salīdzinošus pētījumus par atlases ietekmi dabā.

Pētījumi un ieguldījums

Forda galvenais ieguldījums bija ekoloģiskās ģenētikas jomas izveide — starpdisciplināra virziena, kurā tiek pētīta ģenētiskā daudzveidība un tās uzturēšanās spēkā dabiskajās populācijās, kā arī dabiskās atlases loma šo pazīmju dinamikā. Viņa darbi akcentēja, ka daudzos gadījumos ģenētiskie polimorfismi dabā tiek uzturēti un skaidrojami ar dabisko atlasi, tostarp ar frekences atkarīgo selekciju un predācijas spiediena ietekmi.

Viens no Forda labi zināmiem pētījumu virzieniem bija industriālā melanisms un tumšo formu izplatība dažādās tauriņspārņu sugās, īpaši to piemērotība mainīgos vides apstākļos. Viņš sistemātiski mērīja atlases koeficientus lauka apstākļos, attīstot kvantitatīvas pieejas, kas ļāva salīdzināt selekcijas stiprumu dažādās populācijās un laika posmos.

Metodes un pieeja

• Fords uzsvēra lauka datu nozīmi: regulāras paraugu ņemšanas, parādību monitorings un rūpīga fenotipu reģistrēšana dabiskajās populācijās.
• Viņš ieviesa un pilnveidoja kvantitatīvas metodes, ar kuru palīdzību bija iespējams aprēķināt selekcijas intensitāti un salīdzināt to starp populācijām.
• Forda pieeja bieži ietvēra eksperimentālas un novērošanas kombinācijas, piemēram, markēšanas un atkārtotas novākšanas metodes, lai novērtētu izdzīvošanu un reproduktīvo panākumu.

Publicētie darbi un ietekme

Fords publicēja vairākus pārskatus un grāmatas, kas kļuva par pamatu turpmākai ekoloģiskās ģenētikas attīstībai. Viņa darbi iedrošināja integrēt ģenētikas teoriju ar lauka empīriku un ietekmēja gan teoretiskos populāciju ģenētiķus, gan lauka ekologus. Forda skola izaudzēja vairākus pēcnācējus un sekotājus, kuri turpināja pētījumus par polimorfismu, selekciju un evolūcijas dinamikām dabiskajās populācijās.

Apbalvojumi un atzinība

Par nozīmīgu ieguldījumu evolūcijas bioloģijā un dabiskās atlases pētījumos Fordu 1954. gadā apbalvoja ar Karaliskās biedrības Darvina medaļu. Viņam tika piešķirta arī UNESCO Kalingas balva 1968. gadā par darbību zinātnes popularizēšanā. Šie apbalvojumi atspoguļo gan viņa akadēmisko ietekmi, gan sabiedrisko ieguldījumu zinātnes izplatīšanā.

Mantojums

Edmunds B. Fords atstāja dziļu ietekmi uz evolūcijas bioloģijas un ekoloģiskās ģenētikas attīstību. Viņa darbi palīdzēja nostiprināt pārliecību, ka dabiskā atlase ir aktīvs un mērogojams spēks, kas formē ģenētisko daudzveidību laukā. Mūsdienu pētījumi par adaptāciju, polimorfismu un biologisko daudzveidību joprojām atsaucas uz Forda pieejām un atziņām.

Karjera

Specializējies ģenētikā, 1939. gadā viņš tika iecelts par Oksfordas Universitātes lektoru ģenētikā, 1952.-1969. gadā bija Ģenētikas laboratorijas direktors, 1963.-1969. gadā - Ekoloģiskās ģenētikas profesors. Fords bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kas kopš 17. gadsimta tika ievēlēts par All Souls koledžas locekli.

Fordam bija ilgstošas darba attiecības ar R. A. Fišeru. Līdz tam laikam, kad F. R. A. Fišers bija izstrādājis savu formālo ģenētiskā polimorfisma definīciju, viņš bija pieradis pie augstām selekcijas vērtībām dabā. Vislielāko iespaidu uz viņu atstāja tas, ka polimorfisms slēpj spēcīgus selektīvos spēkus (kā piemēru F. Fišers minēja cilvēka asins grupu). Tāpat kā Fišers, viņš turpināja debates par dabisko atlasi un ģenētisko dreifu ar Sevalu Raitu, kurš, pēc Forda domām, pārāk lielu uzsvaru lika uz ģenētisko dreifu. Tieši Forda, kā arī viņa paša darba rezultātā Dobžanskis sava slavenā teksta trešajā izdevumā mainīja uzsvaru no dreifa uz selekciju.

Fords prognozēja, ka cilvēku asins grupu polimorfisms varētu saglabāties populācijā, nodrošinot zināmu aizsardzību pret slimībām. Sešus gadus pēc šīs prognozes tika konstatēts, ka tas tā arī ir, turklāt, veicot AB x AB krustošanas pētījumu, tika noteikta heterozigotu priekšrocība. Viņa magnum opus bija "Ekoloģiskā ģenētika", kas tika izdota četros izdevumos un guva plašu ietekmi. Viņš lika pamatus turpmākajiem pētījumiem šajā jomā un tika uzaicināts kā konsultants, lai palīdzētu izveidot līdzīgas pētniecības grupas vairākās citās valstīs.

No daudzajām Forda publikācijām, iespējams, vislielāko panākumu guva pirmā grāmata sērijā New Naturalist - Butterflies. Tajā pašā sērijā Fords 1955. gadā sarakstīja arī grāmatu Moths, būdams viens no nedaudzajiem autoriem, kas sarakstījis vairāk nekā vienu grāmatu šajā sērijā.

Ekoloģiskā ģenētika

E. B. Fords daudzus gadus nodarbojās ar ģenētisko polimorfismu. Polimorfisms dabiskajās populācijās ir bieži sastopams; galvenā iezīme ir divu vai vairāku sugas nesaistītu formu kopīga sastopamība zināmā līdzsvarā. Kamēr katras formas proporcijas ir lielākas par mutāciju skaitu, tam jābūt atlases cēlonim. Jau 1930. gadā Fišers bija aprakstījis situāciju, kad ar alēlēm vienā lokusā heterozigota ir dzīvotspējīgāka nekā homozigota. Tas ir tipisks ģenētisks mehānisms, kas izraisa šāda veida polimorfismu. Darbs ietver lauka pētījumu, taksonomijas un laboratorijas ģenētikas sintēzi.

Callimorpha dominula morpha typica ar izplestiem spārniem. Šīs sugas polimorfismu daudzus gadus pētīja Fords. Sarkanie ar melniem aizmugurējiem spārniem, kas atklājas lidojuma laikā, brīdina par tās indīgo garšu. Priekšējie spārni ir noslēpumaini, miera stāvoklī aizsedzot aizmugurējos spārnus. Šajā gadījumā tauriņš uz cilvēka rokas atpūšas, bet ir modrs, un priekšējie spārni ir izstiepti uz priekšu, lai atklātu brīdinošo uzplaiksnījumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija E. B. Fords?

J: Kāda bija Forda kompetences joma?

J: Kas izraisīja Forda zinātnisko interesi?

J: Vai Fords ir saņēmis kādus ievērojamus zinātniskus apbalvojumus?

J: Kas ir Darvina medaļa?

J: Kas ir Kalingas balva?

J: Kas ir ekoloģiskā ģenētika?

Meklēt pēc burta