Bikšu loma ir loma operā, kurā sieviete atveido vīrieti. Angliski to sauc par "breeches role" vai "trouser/pants role"; itāļu termins ir "travesti". Nosaukums "bikšu loma" (breeches role) cēlies no tā, ka šādas lomas reiz izpildīja sievietes, kuras valkāja cieši pieguļošas bikses (breeches) līdz ceļgaliem — apģērbu, kas bija raksturīgs vīriešiem konkrētā vēsturiskā laikposmā. Šādas lomas dažkārt sastopamas arī lugās, taču visbiežāk tās ir operā.
Bikšu lomās parasti dzied sievietes, kas atveido jaunu vai pusaugu vīrieša, zēna vai puiša tēlu. Tās bieži tiek uzticētas mecosoprāni vai kontraaltisti ar salīdzinoši gaismīgāku tembru, jo šādu tēlu balsis vēlamajā reģistrā var līdzināties zēnu balsīm. Vēsturiskā prakse 17. un 18. gadsimtā — kad teātrī bija pieņemta maskēšanās un pārvēršanās — deva skatītājiem ierastu priekšstatu par dzimumu lomu maiņu uz skatuves. Tajā pašā laikposmā ļoti populāri bija arī kastrāti — vīriešu dziedātāji ar saglabātu augstāku balsi, kas nereti pildīja arī sievietes lomas vai īpašas vīriešu lomas. Kad 18. gadsimta beigās pamazām pārtrauca nežēlīgo praksi kastrēt zēnus, daudzus vīriešu tēlus sāka interpretēt sieviešu balsu īpašnieces (galvenokārt mecosoprāni), kā rezultātā izveidojās plaši pazīstamā bikšu lomu tradīcija.
Vēsturē un repertuārā ir daudzi pazīstami piemēri. Mocarts uzrakstīja operu Figaro kāzas, kurā Cherubīno — jauna puikas loma — tradicionāli tiek dziedāta mecosoprāna. Citos darbos sastopamas līdzīgas lomas, piemēram, dažas mecosoprānu vīriešu lomas Dvořāka operā Rusalka un prinča Orlofska loma J. Štrausa Die Fledermaus. Tāpat bikšu lomas sastopamas gan klasiskajā operas repertuārā, gan belkanta un romantiskā laikmeta darbos, kur režisori un izpildītāji izmanto šo paņēmienu gan dramatiskiem, gan komiskiem efektiem.
20. gadsimtā komponisti vispārīgi mazāk izmantoja tradicionālās bikšu lomas. Riharda Štrausa operā "Rožņukalnieks" (Der Rosenkavalier, 1911) ir Oktaviānas loma, taču tā apzināti atgādina agrāku, Mocarta laikam tuvāku estētiku. Savukārt Bendžamins Britens (Benjamin Britten) savā operā "Sapnis vasaras naktī" pēc Šekspīra motīviem nebija tradicionālo bikšu lomu; tā vietā, piemēram, Oberona loma ir rakstīta kontrtenoram — vīrietim ar augstu, falseta reģistra balss krāsu. Tas parāda, ka 20. gadsimtā komponisti un režisori meklēja citus vokālos un dramatiskos risinājumus, nevis vienkārši atkārtoja iepriekšējās prakses.
Pastāv arī pretstats — termins svārku loma (angliski "skirt role" vai "pants-skirt reversal"), kas apzīmē situāciju, kad vīrietis atveido sievietes lomu. Šādu paņēmienu izmanto gan komēdijās, gan nopietnākos iestudējumos, lai pastiprinātu tēla raksturu vai radītu stilizētu efektu. Piemēram, Bendžamins Britens šo līdzekli izmantoja Kurļu upē (Curlew River), kur vīrietis atveido neprātīgās sievietes lomu, radot īpašu dramatisku atmosfēru. Arī Humperdinka operā Hansels un Grietele bieži raganu lomu dzied vīrietis (raganu), kas šajā kontekstā parasti rada humora un karikatūras efektu, taču var tikt izmantots arī nopietnākā, tumšākā interpretācijā.
Šodien bikšu lomas ir svarīga operas un muzikālā teātra daļa: tās piedāvā radošas iespējas dot jauneklīgus vīriešu tēlus sieviešu balsīm, paplašinot aktieriskās un vokālās interpretācijas spektru. Repertoāra izvēle, vokālā tipa atbilstība un režisora konceptuālais lēmums nosaka, vai konkrētā loma tiks uzticēta sievietei, vīrietim vai citam vokālam risinājumam.