Lietā Brown v. Board of Education II (bieži saukta par Brown II) Augstākā tiesa pieņēma lēmumu 1955. gadā. Gadu iepriekš Augstākā tiesa bija pieņēmusi spriedumu lietā Brown v. Board of Education, kurā rasu segregācija skolās tika atzīta par nelikumīgu. Tomēr daudzas Amerikas Savienoto Valstu skolas, kurās mācījās tikai baltie, nebija ievērojušas šo spriedumu un joprojām nebija integrējušas (pielaidušas melnādainos bērnus) savas skolas. Brauna II spriedumā Tiesa tām lika integrēt skolas "ar visu apdomību" — izteikumu, kas latviskojams arī kā "ar visu rūpību" vai "ar visu apdomību un steidzamību".
Kas bija Brown II un kādus uzdevumus tas noteica?
Lietā Brown II Augstākā tiesa neatkārtoja vienkāršu principu — tā norādīja, kā šī principa īstenošana jāorganizē praksē. Galvenie lēmuma elementi bija šādi:
- Augstākā tiesa atdeva lietu izpildei apgabaltiesām (district courts), lai tās izstrādātu un uzraudzītu konkrētus integrācijas plānus katrai skolu sistēmai;
- skolu vadībām tika uzdots veikt praktiskas darbības, lai novērstu segregāciju — piemēram, mainīt skolēnu sadali pa zonām, nodrošināt transportu, apvienot atsevišķas ''baltu'' un ''melnādaino'' skolas un mainīt uzņemšanas politiku;
- tiesas paturēja pastāvīgu jurisdikciju pār šīm lietām, lai varētu pieņemt rīkojumus (injunctions) un pieprasīt atskaites par progresu;
- valsts un federālajām iestādēm tika atzīts pienākums sadarboties, lai nodrošinātu sprieduma izpildi; Federālā valdība (ieskaitot Tieslietu ministriju) varēja iesaistīties izpildes nodrošināšanā.
Kā praktiķi īstenoja spriedumu?
Praktiskās darbības, ko tiesas un skolu administrācijas bieži uzdeva veikt, ietvēra:
- konkrētu laika grafiku un posmu plānu izstrādi integrācijai;
- skolu teritoriju (attendance zones) pārzīmēšanu un skolēnu pārdali;
- transporta organizēšanu, lai nodrošinātu, ka skolēniem ir piekļuve autorizētajām skolām;
- mācību programmu, personāla un infrastruktūras saskaņošanu, lai novērstu divu paralēlu sistēmu pastāvēšanu;
- tiesu uzraudzību un periodiskas atskaites par panākumiem un grūtībām.
Pretestība un ilgtermiņa sekas
Daudzviet ASV īpaši Dienvidu štatos spriedumu izpilde tika aizkavēta ar politisku pretestību — praksi sauca par "Massive Resistance". Vietējās varas iestādes mēdza izmantot juridiskas, administratīvas un politiskas metodes, lai bremzētu integrāciju. Kā rezultātā daudzās vietās processos un pakāpeniskā īstenošana ilga gadu desmitiem.
Turpmākās tiesas lietas un federālās iejaukšanās galu galā nostiprināja prasību pēc faktiskas integrācijas (piemēram, vēlākas Augstākās tiesas lietas prasīja tūlītēju rīcību, nevis lēnu pāreju). Taču Brown II bija svarīgs posms: tas skaidri noteica, ka spriedums par segregācijas neatbilstību nav tikai teorētisks secinājums, bet prasa tiesisku izpildi un konkrētas darbības no vietējām un federālajām institūcijām.
Noslēgums
Brown II iezīmēja pāreju no deklaratīvā sprieduma pret rasu segregāciju (Brown I) uz praktisku izpildes mehānismu. Lai gan frāze "ar visu apdomību" tika interpretēta dažādi un bieži izmantoja aizkavēšanai, lēmums deva tiesisku ietvaru desegregācijas plānu izstrādei, tiesu uzraudzībai un federālai palīdzībai izpildes nodrošināšanā. Tā īstenošana atšķīrās reģionos un ilga daudzus gadus, taču Brown II palika par svarīgu precedentu pilnvaru sadalei starp Augstāko tiesu, apgabaltiesām un vietējām iestādēm.
Lai uzzinātu vairāk par tiesas lēmuma juridisko nozīmi un sekojošām lietām, var pētīt gan Brown v. Board of Education lēmumu (1954), gan vēlākās Augstākās tiesas lietas un federālās izpildes pasākumus par izglītības integrāciju.
