Šarlotstaunas konference (1864) — Kanādas konfederācijas sākums
Šarlotstaunas konference (1864) — Kanādas konfederācijas pirmsākumi: jūras provinciu vadītāju sanāksme Prinča Edvarda salā, kas iedibināja modernas Kanādas veidošanos.
Šarloteitonas konference (1864) bija vēsturiska konference, kas kļuva par pirmo soli ceļā uz mūsdienu Kanādas izveidi. Sanāksme notika Šarlotsitovā, Prinča Edvarda salā, no 1864. gada 1. līdz 9. septembrim. Konferencē piedalījās delegāti no vairākām Britu Ziemeļamerikas kolonijām — tolaik runa bija par koloniju savstarpējām attiecībām, aizsardzību, tirdzniecību un infrastruktūras (piem., dzelzceļa) jautājumiem.
Fons un mērķi
Konferences sākotnējais mērķis bija apspriest iespējamo jūras provinciu (Maritime provinces) apvienošanu — īpaši jautājumus, kas skāra Jaunskotiju, Ņūbrunsviku un Prinča Edvarda salu. Tomēr priekšlikumu loks paplašinājās, kad uz sanāksmi ieradās arī delegāti no Kanadas provinces (Province of Canada). Kanādas pārstāvji ierosināja nevis tikai reģionālu apvienošanos, bet plašāku federāciju visu Britu Ziemeļamerikas koloniju ietvarā — ideju, kas vēlāk noveda pie Kanādas konfederācijas.
Dalībnieki
Sanāksmē piedalījās gan Maritimu, gan Kanadas provinces politiķi un valsts darbinieki. Starp pazīstamākajiem Kanādas pārstāvjiem bija John A. Macdonald, George-Étienne Cartier, George Brown un Alexander Galt; starp Maritimu līderiem — Charles Tupper, Samuel Leonard Tilley un Joseph Howe. (Ne visas aplūkotās kolonijas toreiz aktīvi piedalījās: piemēram, Ņūfaundlenda tajā laikā nebija klāt un vēlāk pievienojās Kanādai tikai 20. gadsimta vidū.)
Galvenie jautājumi un diskusijas
- finanšu un ekonomiskie ieguvumi no apvienošanās;
- kopējā aizsardzība pret ārējiem draudiem — īpaši ASV iespējama paplašināšanās;
- transporta un sakaru uzlabošana (piem., starpkoloniālais dzelzceļš);
- valdības formas un varas dalījuma principi starp centrālo varu un provincēm.
Rezultāts un nozīme
Šī konference tiek uzskatīta par Kanādas konfederācijas sākumu. Lai gan no Šarloteitonas sanāksmes uzreiz neizveidojās federācija, tur pieņemtās idejas noveda pie turpmākām sarunām — īpaši Kvebekas konferences (1864. gada oktobrī) un Londona konferences (1866) — un galu galā pie Britu Ziemeļamerikas akta (British North America Act) 1867. gada 1. jūlijā, kas izveidoja dominēnu Kanādu, sākotnēji apvienojot Ontārio (Canada West), Kvībeku (Canada East), Jaunskotiju un Ņūbrunsviku.
Vērts atzīmēt, ka Prinča Edvarda sala sākotnēji izteica šaubas un pievienojās Kanādai tikai 1873. gadā, bet Ņūfaundlenda palika neatkarīga kolonija līdz pat 1949. gadam, kad tai pievienojās Kanāda.
Šarloteitonas konference tādējādi ir svarīga kā iniciējošs notikums — vieta, kur radās ideja par plašāku konfederāciju un kur sākās sarunas, kas beidzot izveidoja mūsdienu Kanādu (Kanādu).
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Par ko bija Šarlotsetunas konference?
A: Šarlotsitounas konference bija konference par Kanādas Konfederāciju.
J: Kas piedalījās Šarlotas konferencē?
A: Konferencē piedalījās Britu Ziemeļamerikas arodbiedrību pārstāvji.
J: Kur notika Šarlotsitaunas konference?
A: Šarlotsitavas konference notika Šarlotsitavā, Prinča Edvarda salā.
J: Kad notika Šarlotsitavas konference?
A: Šarloteitonas konference notika no 1864. gada 1. septembra līdz 9. septembrim.
J: Kāds bija Šarlotas konferences mērķis?
A: Konferences mērķis bija apspriest jūras provinču nākotni tajā teritorijā, kas vēlāk kļuva par Kanādu.
J: Kuras provinces Šarlotas konferencē tika uzskatītas par jūras provincēm?
A: Jūras provinces bija Jaunskotija, Ņūbrunsvika, Prinča Edvarda sala un Ņūfaundlenda.
J: Kāds bija Šarloteitunas konferences rezultāts?
A: Šarloteitunas konferences rezultāts bija priekšlikums par Lielbritānijas Ziemeļamerikas koloniju federālu savienību, kas galu galā noveda pie Kanādas izveides.
Meklēt