No 1876. gada 23. decembra līdz 1877. gada 20. janvārim Stambulā (Konstantinopolē) notika 1876.-1877. gada Konstantinopoles konference (jeb "Kuģu pils konference", ņemot vērā konferences norises vietu), kurā piedalījās lielvaras (Lielbritānija, Krievija, Francija, Vācija, Austroungārija un Itālija). Pēc Hercogovinas sacelšanās, kas sākās 1875. gadā, un bulgāru sacelšanās 1876. gada aprīlī lielvalstis vienojās par politisko reformu projektu gan Bosnijā, gan Osmaņu impērijas teritorijās, kurās pārsvarā dzīvoja bulgāri.
Vēsturisks fons un mērķi
Konferenci ietekmēja plašs starptautisks satraukums par vardarbības ziņojumiem, kas saistīti ar sacelšanos Bosnijā un Bulgārijā. Eiropā izplatītie ziņojumi par represijām un civilo upuru likvidēšanu radīja morālu spiedienu uz lielvarām. Konferences galvenais mērķis bija atrast diplomātisku risinājumu, kas nodrošinātu mieru reģionā, aizsargātu kristiešu iedzīvotājus un novērstu plašāku karu, vienlaikus respektējot Osmaņu impērijas suverenitāti.
Konferences piedāvātie risinājumi
Dalībvalstis vienojās par vairākām vispārīgām reformu pamatnostādnēm, kuras tika apkopotas protokolā un nosūtītas Sultānam. Galvenie priekšlikumi bija vērsti uz:
- administratīvu pārveidi reģionos ar lielu kristīgās iedzīvotāju daļu, tai skaitā Bosnijā un Balkānu provinces ar bulgāru majoritāti;
- vietējās pārvaldības stiprināšanu — palielināt vietējo iedzīvotāju līdzdalību administrācijā un tiesu sistēmā;
- drošības pasākumiem, lai mazinātu vardarbību un nodrošinātu iedzīvotāju aizsardzību;
- amnestiju un atveseļošanas pasākumus, kas vērsti uz mierīga sabiedrības sakārtošanu;
- uzraudzības mehānismiem, kas ļautu lielvarām pārraudzīt reformas īstenošanu un pārbaudīt to efektivitāti.
Norise un neveiksmes
Konferences priekšlikumi tika formāli iesniegti Osmaņu impērijas valdībai, taču Sultāns un Porte tos lielākoties noraidīja, uzsverot impērijas tiesības lemt par iekšpolitikas jautājumiem. Nepietiekama vienprātība starp lielvarām par to, kā pieprasīt un īstenot reformas (piemēram, bažas par Krievijas ietekmi Balkānos) un Osmaņu valdības pretestība noveda pie tā, ka konferences lēmumi netika īstenoti.
Sekas
Konferences neveiksme deva impulsu tālākai eskalācijai. Krievijas iejaukšanās un spriedze reģionā noveda pie Krievijas–Osmaņu kara 1877.–1878. gadā. Kara rezultātā tika noslēgts Pēterburgas–Sanktpēterburgas (San-Stefano) miera līgums, kas gan vēlāk tika pārskatīts uz Berliņas kongresa sanāksmes 1878. gadā, kur lielvaras pārdalīja ietekmes sfēras Balkānos.
- No šīm sekām izcēlās jaunu valstu atzīšana un autonomiju maiņa — tika nostiprinātas Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes pozīcijas, kā arī Bulgārijas jautājums tika risināts ar laika gaitā maināmiem risinājumiem.
- Austroungārija pēc Berlīnes kongresa ieguva tiesības okupēt Bosniju un Hercegovinu, kas bija būtisks pavērsiens reģiona politiskajā kartē.
Ilgtspēja un nozīme
Konstantinopoles konference ir nozīmīgs piemērs tam, kā 19. gadsimta diplomātija centās atrisināt nacionālās un reliģiskās pretrunas imperiālisma ēras kontekstā. Lai gan konferences lēmumi netika īstenoti, tās norise atspoguļoja Eiropas lielvaru mēģinājumus kontrolēt reģiona attīstību un parādīja, cik sarežģīti ir vienlaicīgi respektēt lielvalstu intereses, impēriju suverenitāti un tautu pašnoteikšanās prasības.
