Konstantinopoles konference

Dalībnieki

Lielvalstis konferencē pārstāvēja:

• Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste:

Lordu Salisberiju un seru Henriju Eliotu;

• Krievijas impērija:

Grāfs Nikolajs Ignatjevs (vēsturiskā rakstība Nicolai Ignatieff);

• Francijas Karaliste:

grāfs Žans Batists de Šodordī un grāfs Fransuā de Burgoņs;

• Vācijas impērija:

Barons Karls fon Vērters;

• Austroungārijas impērija:

Barons Heinrihs fon Kalice un grāfs Ferencs Zihijs;

• Itālijas Karaliste:

Grāfs Luidži (Lodoviko) Korti.

No viņiem lords Solsberijs, grāfs de Šaudordī un barons fon Kalsis bija pilnvarotie vēstnieki konferencē, bet grāfs Ignatjevs, sers Henrijs Eliots, grāfs de Būrgouns, barons fon Verters, grāfs Zičijs un grāfs Korti bija savu valstu rezidējošie vēstnieki Konstantinopolē.

ASV ģenerālkonsuls Konstantinopolē Eižens Šuilers arī aktīvi piedalījās konferences lēmumu sagatavošanā.

Osmaņu impēriju konferencē pārstāvēja:

Mītat Paša, Safets Paša un Edhems Paša.

Mītat Paša bija Turcijas lielais vezīrs (pirmais ministrs), bet Safets Paša - ārlietu ministrs. Lai gan Turcijas pārstāvji piedalījās konferences plenārsēdēs, viņi netika uzaicināti uz iepriekšējām darba sesijām, kurās lielvalstis vienojās par nolīgumu.

Lordam Solsberijam un grāfam Ignatjevam šajā procesā bija vadošā loma. Ignatjevs centās kliedēt britu bažas par to, ka Krievijas pieņemtā pareizticīgo slāvu aizbildņa loma ir tikai aizsegs tās centieniem ieņemt Bosforu un pašu Konstantinopoli un tādējādi - kā baidījās premjerministrs Dizraelis - potenciāli apdraudēt svarīgos Vidusjūras ceļus uz Britu Indiju. Savukārt Solsberijs uzskatīja konferenci par daudzsološu iespēju panākt visaptverošu vienošanos ar Krieviju par tās pretrunīgajām teritoriālajām ambīcijām Vidusāzijā.

Bulgārija saskaņā ar Konstantinopoles konferenci

Lēmumi

Bosnija

Konference paredzēja izveidot autonomu provinci, kurā ietilps Bosnija un lielākā daļa Hercegovinas, bet Bosnijas dienvidu daļu bija paredzēts atdot Melnkalnei.

Bulgārija

Lielvalstis vienojās par būtisku Bulgārijas autonomiju, kas izpaudās kā divas jaunas Osmaņu provinces (vilajeti), kas tika izveidotas šim nolūkam: Austrumu province ar galvaspilsētu Tarnovo un Rietumu province ar galvaspilsētu Sofiju.

Konferencē tika konstatēts, ka 19. gadsimta beigās bulgāru etniskās teritorijas Osmaņu impērijā aptvēra Donavas deltu ziemeļaustrumos, Kastoriju dienvidrietumos, Kirklareli un Edirni dienvidaustrumos un Nišu ziemeļrietumos. Šīs teritorijas bija jāiekļauj divās Bulgārijas autonomajās provincēs šādi:

• Austrumbulgārijas autonomā province, ieskaitot Ottoman sandžakus - otrā līmeņa administratīvos iedalījumus - Tarnovo, Rusē, Tulčā, Varnā, Slivenā, Plovdivā (izņemot kazas - trešā līmeņa administratīvos iedalījumus - Ardino un Smoļjanā), un daļu Edirnes sandžaku, ieskaitot Kazas Kirklareli, Svilengradā un Elhovā.
• Rietumu Bulgārijas autonomā province, kurā ietilpst Sofijas, Vidinas, Nišas, Skopjes, Bitolas sandžaks (izņemot Debaras un Korčes kazas), Serresas sandžaka Gose Delčeva, Melnikas un Sidirokastras kazas, kā arī Strumicas, Velesas, Tikvešas un Kastorijas kazas.

Lielvalstis detalizēti izstrādāja ierosināto autonomo provinču konstitucionālo, likumdošanas, izpildvaras, aizsardzības un tiesībaizsardzības sistēmu, kantonu administratīvo sistēmu, nodokļu sistēmu, starptautisko uzraudzību utt.

Lord Salisberijs


Count Ignatieff

Secinājums

1876. gada 23. decembrī Osmaņu valdībai tika oficiāli nodoti lēmumi, par kuriem vienojās sešas lielvalstis, tādējādi noraidot Turcijas sākotnējos ierosinājumus, ka konferences misiju varētu būt atcēluši tajā pašā dienā sultāna Abdula Hamida II apstiprinātā jaunā Osmaņu konstitūcija. Turcija turpmākajās konferences plenārsēdēs iesniedza iebildumus un alternatīvus reformu priekšlikumus, kurus lielvalstis noraidīja, un mēģinājumi pārvarēt plaisu nebija veiksmīgi. Galu galā 1877. gada 18. janvārī lielais vezīrs Mītat Paša paziņoja, ka Turcija galīgi atsakās pieņemt konferences lēmumus.

Mantojums

Osmaņu valdības nespēja īstenot Konstantinopoles konferences lēmumus izraisīja 1877.-1878. gada Krievijas un Turcijas karu, vienlaikus atņemot Turcijai - atšķirībā no iepriekšējā 1853.-1856. gada Krimas kara - Rietumu atbalstu.

Carigradas virsotne Imeonas kalnu grēdā Smita salā Dienvidšetlendas salās, Antarktikā, ir nosaukta konferences vārdā ("Tsarigrad" ir senais bulgāru nosaukums Konstantinopolei).

Saistītās lapas

• Krievijas un Turcijas karš (1877-1878)

Rietumu Bulgārijas autonomā province


Austrumu Bulgārijas autonomā province