Kresida ir viens no tuvākajiem Urāna dabiskajiem pavadoņiem. To pirmoreiz atklāja, analizējot Voyager 2 1986. gada 9. janvāra attēlus, un sākotnēji apzīmēja kā S/1986 U 3. Vēlāk mēness tika nosaukts Trojas varoņa Kalha (Kresidas) vārdā — personāžas, kas parādās gan Viljama Šekspīra lugā "Troils un Kresida", gan viduslaiku autoriem kā Džefrijam Čoseram. To reizēm apzīmē arī kā Urāns IX.
Atklāšana un nosaukšana
Kresīdu atklāja, pārskatot Voyager 2 fotogrāfijas pēc kosmosa zondes lidojuma gar Urānu 1986. gadā. Atklāšana tika paziņota kopā ar vairāku citu mazāku Urāna pavadoņu atklājumiem. Pēc starptautiskās astronomijas savienības (IAU) nosaukumu tradīcijas, mazajiem Urāna mēnešiem piešķir vārdus no angļu un klasiskās literatūras personāžiem; tādēļ izvēlētais vārds Kresida atbilst šai konvencijai.
Orbīta un grupas piederība
Kresida pieder tā dēvētajai Portijas mēness grupai, kurā ietilpst arī citi iekšējie Urāna pavadoņi, piemēram, Bianka, Dezdemona, Džuljeta, Portija, Rozalinda, Kupids, Belinda un Perdita. Šo pavadoņu orbītas un fotometriskās īpašības ir līdzīgas, kas liecina, ka tie varētu būt radušies no kopīga izcelsmes notikuma (piemēram, lielākas vielas fragmentēšanās vai akumulācijas restu saglabāšanās iekšējā diska evolucionēšanas gaitā).
Fiziskās īpašības
Par Kresīdas fiziskajām īpašībām joprojām zināms ļoti maz, jo to attēli ir ierobežoti un iegūti galvenokārt no Voyager 2. No pieejamajiem datiem:
- Rādiuss: aptuveni 41 km;
- Ģeometriskais albedo: ~0,08 — virsma ir zema atstarošana;
- Forma: attēlos Kresida izskatās izstiepta, tuvināma prolatiskam sferoidam — galvenā ass vērsta pret Urānu. Tā prolatiskā sferoīda asu attiecība ir novērtēta kā 0,8 ± 0,3;
- Krāsa: pelēka, bez izteiktām krāsu nokrāsām Voyager attēlos;
- Rotācija: tāpat kā citi iekšējie Urāna pavadoņi, Kresida, visticamāk, ir sinhroni saistīta (viena sejas puse vienmēr vērsta pret planētu), kas atbilst novērotajai izstiepuma virzienai.
Ko vēl par to nezina un kāpēc
Lai gan orbīta un vairākas pamatīpašības ir noteiktas, Kresida joprojām ir mazpazīstams objekts. Tam ir neliels izmērs un zems atstarošanas spēks, tādēļ to ir grūti novērot ar zemes teleskopiem. Lielākā daļa datu nāk no īsa Voyager 2 lidojuma, un kopš tā laika detalizēti uzlaboti attēli vai spektrālie mērījumi nav iegūti. Tāpēc tā blīvums, sastāvs, virsmas ģeoloģija un precīzājs dimensiju/morfoloģijas parametri paliek nezināmi.
Novērojumi un nākotnes pētījumi
Lai labāk izprastu Kresīdu un citus iekšējos Urāna pavadoņus, būtu nepieciešami jauni novērojumi — gan no kosmosa zondēm, kas varētu veikt tuvas izšķirošas fotogrāfijas un spektrālos mērījumus, gan no progresīviem zemes teleskopiem ar adaptīvo optiku vai nākamās paaudzes infrasarkanajiem teleskopiem. Labāki dati ļautu noteikt ķīmisko sastāvu, precīzāk izmērīt izmērus un formu, kā arī saprast šo pavadoņu izcelsmi un dinamiku Urāna sistēmā.
Kopumā Kresida ir tipisks mazs iekšējais Urāna mēness — tumšs, neliels un izstiepts objekts ar formu un izturību, kas liecina par spēcīgām tidālām ietekmēm un iespējamu kopēju izcelsmi ar citiem Portijas grupas pavadoņiem.
