Kritons (Platons) — dialogs par likumu, morāli un Sokrata nāvi

Kritons (Platons): Sokrata un Krītona dramatiskā diskusija par likumu, morāli un Sokrata nāvi — filozofiska izvēle starp pienākumu un ētisku pārliecību.

Kritons ir sengrieķu rakstnieka un filozofa Platona apmēram 360. gadā pirms mūsu ēras sarakstīts dialogs. Tā vienīgie varoņi ir Sokrats un Kritons. Dialogs notiek cietuma kamerā pēc tam, kad Sokrats ir notiesāts uz nāvi; galvenā tēma ir jautājums, vai Sokrats drīkst pieņemt palīdzību un bēgt, vai arī viņam morāli pienākas palikt un piekrist piespriesto sodu.

Satura kopsavilkums

Kritiņa mērķis ir pārliecināt Sokratu piekļauties bēgšanai: viņš uzsver draugu pienākumus, ģimenes vajadzības un sabiedrības vērtējumu. Kritons apgalvo, ka Sokrata atteikšanās no glābšanās būtu neapdomīga — tas celtu ļaunu iespaidu uz draugu aprindu un sava bērnu nākotni, kā arī apliecinātu upuri netaisnībai. Sokrats savukārt atsakās no emocionāli motivētas rīcības un izklāsta savu ētisko nostāju: cilvēks nedrīkst darīt ļaunu pat tad, ja viņam dara ļaunu. Viņš uzsver tiesiskuma nozīmi un ticību, ka jāievēro likumi un sabiedrības kārtība, ja vien tās nav acīmredzami netaisnas.

Galvenie argumenti dialogā

• Kritona argumenti: draugu pienākumi, sabiedriskā reputācija, nodrošinājums Sokrata bērniem un iespēja izvairīties no netaisna soda. Kritons uzskata, ka bēgšana būtu drosmīgs, saprātīgs un taisnīgs solis šādā situācijā.
• Sokrata atbilde: morālais princips, ka nedrīkst atbildēt uz ļaunumu ar ļaunumu; pienākums ievērot līgumu ar pilsētu un tās likumiem; apgalvojums, ka, dzīvojot Atēnās un baudot tās labumus, cilvēks ir devis netiešu piekrišanu tās tiesību sistēmai. Sokrats arī personificē Likumus, lai parādītu, kā pārkāpšana grautu pašu pilsētas pastāvēšanas pamatprincipus.

Filosofiskais un vēsturiskais konteksts

Dialogs ir īss un koncentrēts: Platons izmanto Sokrata dialoga formu, lai izpētītu tiesiskuma, individuālās atbildības un morāles attiecības. Kritons bieži tiek raksturots kā svarīgs teksts diskusijām par pilsonisko nepaklausību un par to, kad atbildība pret likumu var saskarties ar ētisku prasību pretošanās gadījumā. Tomēr Platona attēlojums nav viennozīmīgs pierādījums Sokrata faktiskajiem vārdiem — daļa pētnieku uzskata, ka tekstā atspoguļojas Platona paša filozofiskās idejas un argumentācijas stils.

Vēsturiskā fona dēļ dialogs kļūst vēl nozīmīgāks: Sokratu tiesāja un notiesāja par dievbijības noliegšanu un jauniešu graušanu, un viņš patiešām tika sodīts ar nāvi, izdzerot hemloku. Platona Kritons tiek lasīts gan kā morāls traktāts par tiesiskumu, gan kā vēstījums par Sokrata raksturu — stingru principu cilvēku, kas izvēlas mirt, nevis pārkāpt savus uzskatus.

Nozīme mūsdienās

Dialogā uzdoti jautājumi, kas joprojām aktuāli: kāda ir pilsoņa attieksme pret likumu, kad likumi ir autoritatīvi, un ko nozīmē morāla atbildība pret kopienu. Kritona argumenti par draudzību un aizsardzību pret netaisnību savijas ar Sokrata spēcīgo pieprasījumu pēc principialitātes un taisnīguma, tāpēc teksts tiek plaši citēts diskusijās par pilsonisko nepaklausību, tiesiskuma leģitimitāti un ētikas hierarhiju.

Lasītājiem, kas meklē īsu, skaidru un spēcīgu tekstu par likumu un morāli, Kritons piedāvā koncentrētu filozofisku dialogu, kurā abas puses izklāsta būtiskus argumentus — svarīgi gan no vēsturiskā, gan no mūsdienu ētikas skatpunkta.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas sarakstīja dialogu "Kritons"?

J: Kas ir vienīgie varoņi dialogā "Kritons"?

J: Kāda ir dialoga "Krito" galvenā tēma?

J: Pret ko Sokrats iebilst dialogā "Krito"?

J: Vai Sokrats galu galā pārliecina Krito palīdzēt viņam izbēgt no cietuma?

Jautājums: Kurš starp daudziem citiem darbiem sarakstīja dialogu "Kritons"?

J: Kā Sokrats nomira reālajā dzīvē?

Meklēt pēc burta