Ciklostomāti (Agnatha) — nēģi un hagfiski: definīcija, sugas

Ciklostomāti (Agnatha) — nēģi un hagfiski: definīcija, anatomija, evolūcija un aptuveni 100 sugas; uzzini par šo unikālo bezžokļu zivju pasauli.

Ciklostomāti (jeb ciklostomāti) ir nēģi un haizivis. Tās ir vienīgās divas dzīvās zivis bez žokļiem, Agnatha.

Jaunākie rRNS un mtDNS molekulārie dati liecina, ka šie dzīvie agnāti ir monofiliski. Pastāv aptuveni 100 sugas. Hagfiski ir mugurkaulnieki, bet tiem nav skriemeļu. Tiek uzskatīts, ka mugurkaulus tās zaudēja, pielāgojoties dzīvesveidam.

Nosaukums Cyclostomata nozīmē "apaļas mutes". To mutes nevar aizvērt, jo tām nav žokļa, tāpēc ūdens nepārtraukti cirkulē caur muti.

Vispārīga definīcija un nozīme

Ciklostomāti (Agnatha — „bezžokļu”) ir primitīvu mugurkaulnieku grupa, kurā iekļauti nēģiem līdzīgie nēģi (lamprejas) un haizivīm līdzīgās haizivis (hagfiski). Šīs radības attiecas uz kraniātiem (t.i., tām ir galvas kauls), taču tām nav attīstītu žokļu, kā arī tās saglabā daudzas primitīvas iezīmes, kas svarīgas pētniecībā par mugurkaulnieku evolūciju.

Uzbūve un atšķirīgas īpašības

• Mutes uzbūve: raksturīga apaļa, sūkļa tipa mute bez žokļa. Nēģiem mute ir piestiprināšanās ierīce ar keratīna zobveida struktūrām, kas ļauj piesūkties pie citiem organismos un rīvēt audus; haizivjiem mute vairāk piemērota barības ieēšanai un nokļūšanai trupās.
• Pūslīši un elpošana: ciklostomātiem ir gļotainas gļotādas un vairumam — vairāki žaunu spraugas (parasti septiņas pāru žaunu somas). Ūdens plūsma caur muti un gļotu telpām nodrošina gāzu apmaiņu.
• Atbalsta struktūras: viņiem ir notohords (stabils, elastīgs stiegris) un tikai ļoti primitīvas vai iztrūkstošas skriemeļu struktūras; galva ir aizsargāta ar kraniālo kaulu vai skrimšļa veidojumu.
• Speciālās adaptācijas: hagfiski spēj izdalīt biezas gļotas (slime) kā aizsardzības mehānismu, kā arī bieži izmanto mezglošanās (knotting) kustības, lai noņemtu gļotas vai iegūtu spēku izraušanai no barības.

Ekoloģija un barība

Nēģu (lamprejas) sugas var būt parazītiskas vai neparazītiskas. Parazītiskās lamprejas piesūcas pie zivīm un barojas, graužot ādu un barības vielu audus, savukārt neparazītiskās sugas nereti barojas kā filtrētāji vai neēd pieaugušā vecumā. Hagfiski pārsvarā ir karnivori un līķu ēdāji — tie ieurbjas jūras dzīvnieku trupās vai barojas no jūras dibena organismiem.

Reprodukcija un attīstība

Nēģiem raksturīga larvāra stadija, ko sauc par ammocoetes — tās dzīvo notiek slāņu nogulumos un barojas ar filtrētu organisko vielu, pēc vairākiem gadiem pārvēršoties par pieaugušiem indivīdiem. Pieaugušo dzīvesveids un reproduktīvā stratēģija var atšķirties starp sugām.

Haizivju reprodukcija un attīstība ir mazāk labi izpētīta; daļai sugu ir tieša attīstība (bez izteiktas larvas stadijas) un olšūnas ar cietu čaumalu, bet daļa uzrāda lēnu vai izaicinošu reproduktīvo atkārtojumu. Vispārīgi ciklostomātu bioloģija ir salīdzinoši mazā mērā dokumentēta, tādēļ daudzas sugas vēl tiek pētītas.

Sugas, izplatība un daudzveidība

Kopā pasaulē ir aptuveni 100 sugas ciklostomātu; tās ir sastopamas gan saldūdenī, gan jūŗā. Lamprejas parasti dzīvo mērenos un aukstākos ūdeņos, bieži migrējot starp jūru un upēm (anadromas sugas), savukārt hagfiski ir galvenokārt jūras sugas un bieži sastopamas dziļākos ūdeņos.

Šeit daži labi zināmi piemēri (bez pilnīgas sugu saraksta):

• Petromyzon marinus — jūras nēģis (sea lamprey), pazīstama kā invazīva suga Lielajos ezeros Ziemeļamerikā.
• Lampetra spp. — upju un strautu nēģu grupas, kurās ir gan parazītiskas, gan neparazītiskas sugas.
• Myxine glutinosa — Atlantijas hagfisks, sastopams aukstākos Ziemeļatlantijas ūdeņos.
• Eptatretus spp. — plaši izplatīta hagfisku grupa Klusā okeāna reģionā.

Evolūcija un sistemātika

Molekulārie dati (piem., rRNS un mtDNS) norāda, ka ciklostomāti ir monofiletiska grupa, kas nozīmē — tie visi cēlušies no kopīga senča. Ciklostomātu studijas palīdz labāk saprast pāreju no primitīviem kraniātiem uz žokļaino mugurkaulnieku klāstu.

Nozīme cilvēkam un saglabāšana

Dažas nēģu sugas ir ekonomiski nozīmīgas kā pārtikas avots vai vietējo tradīciju sastāvdaļa; citur — tās uzskatāmas par kaitēkļiem (piem., Petromyzon marinus Lielajos ezeros). Haizivju izmantošana ir samērā ierobežota, taču to gļotas un āda reizēm tiek izmantotas speciālos rūpnieciskos vai gastronomiskos nolūkos.

Daudzas ciklostomātu populācijas cieš no ūdens piesārņojuma, upju regulēšanas, invazīvām sugām un biotopu izmaiņām. Tādēļ daži nēģu sugu populācijas ir aizsargājamas vai iekļautas sarakstos ar lokāli apdraudētām sugām.

Kopsavilkums

Ciklostomāti ir unikāla, evolūcijas skatījumā svarīga mugurkaulnieku grupa bez žokļiem — to galvenās iezīmes ir apaļa mute, primitīvas skeleta struktūras un specializētas uzvedības un fizioloģijas adaptācijas (piem., gļotas, ammocoetes larva). Aptuveni 100 sugas sadalās starp nēģiem (lamprejām) un haizivīm (hagfiski), un tās pētīšana sniedz ieskatu mugurkaulnieku attīstības vēsturē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ciklostomi?

J: Kādi jaunākie dati liecina par dzīvajiem agnatām?

J: Cik cik daudz ir ciklostomu sugu?

J: Vai hagfish ir mugurkaulnieki?

J: Vai hagām ir mugurkaulāji?

Jautājums: Kā hagzivis zaudēja mugurkaulus?

J: Kāpēc ciklostomas sauc par "apaļmutes"?

Meklēt pēc burta