Kailgliemezis (klase Myxini) ir žokļu trūkstošs, sālījos dzīvojošs mugurkaulnieks ar slaidu, tārpotu ķermeņa veidolu. Tradicionāli kailgliemeži un nēģi tiek grupēti virsklasē Cyclostomata; kailgliemeži bieži tiek atsevišķi minēti kā klases Myxini pārstāvji un saistīti ar citām primitīvām mugurkaulnieku grupām, piemēram, krankveidīgajiem.

Kailgliemežiem nav izteikta mugurkaula (tā vietā ir primitīva nūjiņveida notokorda) un viņiem trūkst žokļu. Viņu galvaskausu veido galvenokārt skrimšļi, tādēļ tos dažkārt klasificē kā kraniātus (Craniata), nevis tradicionālos Vertebrata ietvaros. Šī morfoloģiskā īpatnība ir arī viens no iemesliem, kāpēc ilgstoši pastāvēja diskusijas par to, vai kailgliemežus tieši iekļaut mugurkaulnieku apakšgrupā apakšdzimtā.

Izskats un anatomija

Kailgliemeži ir eļļā līdzīgi, bez pāru spuru un ar vienkāršu ķermeņa plānījumu. Galvenās iezīmes:

  • Žokļu trūkums un mutes izbūve: mutes apvidū ir taustekļiem līdzīgi izaugumi (barbeles), ar kuriem gan jūt, gan ķer kroņējo barību; mutes iekšienē ir rīklai līdzīgas rievotas plāksnītes, kas palīdz norīt un raspēt gaļu.
  • Gaisa apmaiņa: elpo ar vienkāršām žaunu struktūrām, dažādās sugās tās var būt vairākas un ietvert vairākus atveres vai spraugas (žaunu variācijas).
  • Īpašas aizsardzības dziedzeri: kailgliemeži spēj izdalīt izteikti lipīgu gļotu (slimi), kas pildās ūdenī un atvieglo izbēgšanu vai nosprosto plēsoņu žokļus.
  • Sirds un asinsrite: viņiem ir viens galvenais sirds muskulis un papildus nelielas kontrakcijas nodrošinošas struktūras (aksesora sirds funkcijas), kas palīdz cirkulācijai.
  • Sacīkstīgi orgāni: acis ir vienkāršas un bieži aizaugušas ar ādu, attīstītāki ir ķīmiskās un taustes sajūtas orgāni.

Dzīvesveids un ekoloģiskā loma

Kailgliemeži dzīvo jūrā, galvenokārt mērenos un aukstos ūdeņos, no seklām piekrastes zonām līdz dziļjūrai. Viņu ekoloģiskā loma ir būtiska kā sadalītājiem un skarbonožiem: tie barojas ar mirušiem vai slimajiem zivju un citos jūras dzīvnieku ķermeņiem, bieži ieejot iekšā mirstošā ķermeņa dobumā un to pakāpeniski apēdot.

Vairošanās bioloģija nav pilnībā izpētīta visās sugās; dažām sugām ir norādes uz atsevišķiem dzimumiem, citām – uz sarežģītāku gonādu struktūru. Kāpuru stadijas parasti nav brīvi dzīvojošas kā daudziem citiem mugurkaulniekiem, un attīstība var būt tieša.

Taksonomija un evolūcija

Sākotnējā 19. gadsimta klasifikācijā kailgliemeži un nēģi tika grupēti kopā kā ciklostomas (vēsturiski arī Agnatha), kas reprezentē vienu no senākajām saglabātajām mugurkaulnieku līnijām līdzās gnathostomām (žokļainajiem mugurkaulniekiem). Vēlākās taksonomiskās hipotezēs tika izteikts pieņēmums, ka žokļainie mugurkaulnieki (gnathostomes) varētu būt tuvāk radniecīgi nēģiem nekā kailgliemežiem, kas novedis pie dažādiem klasifikācijas modeļiem — dažos no tiem kailgliemeži netiek iekļauti tipiskajā mugurkaulnieku grupā.

Tomēr modernie molekulārie un DNS pētījumi parasti atbalsta ciklostomu monofīliju — tātad nēģi un kailgliemeži veido atsevišķu, kopīgu grupu, kas ir brāļu grupa žokļainajiem mugurkaulniekiem. Citi jaunākie dati papildina izpratni par to, kā veidojusies žokļu attīstība un citi svarīgi evolūcijas soļi mugurkaulnieku agrīnajā vēsturē.

Cilvēki un kailgliemeži

Kailgliemeži nav plaši izmantoti komerciāli pārtikā, taču dažās valstīs to ādu izmanto kā "gliemežu" ādas izstrādājumus (mūsdienās reti). Tie ir nozīmīgi arī zinātniskajos pētījumos, jo palīdz saprast mugurkaulnieku sākotnējo anatomiju un evolūcijas ceļus. Lielākajai daļai sugu nav plaši zināmi draudi, taču dziļjūras biotopu izmaiņas un nirtņu medības var ietekmēt dažas populācijas.

Kopsavilkums: Kailgliemeži (Myxini) ir senzīmīgām saistībām ar citiem primitīvajiem mugurkaulniekiem bagāta grupa — bezžokļu, skrimšļainu galvaskausu, bez pāru spuru, ar specifisku gļotādu aizsardzības mehānismu un nozīmīgu lomu jūras ekosistēmās. Jaunākie DNS pierādījumi kopumā atbalsta sākotnējo Cyclostomata shēmu un ļauj labāk izprast mugurkaulnieku evolūcijas agrīnos posmus.