Ciniķi (cinisms): antīkā filozofija, vēsture un galvenie pārstāvji
Atklāj ciniķu filozofiju: Antistēns, Diogēns un Krāts — askētisms, dzīvošana saskaņā ar dabu un cinisma ietekme uz stoicismu un agrīnajiem kristiešiem.
Ciniķi (grieķu: Κυνικοί, latīņu: Cynici) bija nozīmīga antīkās cinisma skolas filozofu grupa. Viņu filozofija mācīja, ka dzīves mērķis ir dzīvot tikumīgu dzīvi saskaņā ar dabu. Tas nozīmēja atteikties no visām ierastajām vēlmēm pēc bagātības, varas, veselības un slavas, kā arī dzīvot dzīvi bez jebkādas mantas. Cilvēki ir saprātīgi radījumi. Tāpēc viņi varēja iegūt laimi, stingri trenējoties un dzīvojot tā, kā tas cilvēkam ir dabiski. Viņi uzskatīja, ka pasaule vienlīdz pieder ikvienam un ka ciešanas rada kļūdaini vērtīgā vērtējumi un nevērtīgas paražas un konvencijas, kas ieskauj sabiedrību. Daudzas no šīm domām vēlāk tika pārņemtas stoicismā.
Kods un galvenās mācības
Ciniķu domāšana balstījās uz pārliecību, ka tikums (aretē) ir vienīgā īstā vērtība un ka laime rodas no pašu vēlmju ierobežošanas un neatkarības no ārējiem labumiem. Galvenie principi bija:
- Pašpietiekamība (autarkeia) — iespējai dzīvot ar minimālām vajadzībām un bez piespiedu atkarības no mantas vai sabiedrības atzinības;
- Atgriešanās pie dabiskā — rīkoties tā, kā dabiski der cilvēkam, nevis pēc sociālajām konvencijām;
- Vienlīdzības uzskats — pasaule pieder visiem, tāpēc īpašumtiesību un hierarhijas uzskati ir sekundāri;
- Apzināta pašdiscipline un askēze — ciešanas un trūkums tiek izmantoti kā līdzeklis rakstura stiprināšanai;
- Atklātums un bezbailība pret sabiedrisko spriedumu — ciniķi nereti demonstrēja "anaideia" (bezkaunību) un provocēja publisku uzmanību, lai parādītu sociālo normu mākslīgumu.
Prakse un dzīvesveids
Ciniķu prakse nebija tikai teorija — tā ietvēra spēcīgu uzsvaru uz dzīvesveida piemērošanu. Ciniķi mēdza atteikties no īpašumiem, dzīvot publiskās telpās, un apzināti pārkāpt pieņemto manieru robežas, lai ilustrētu savus uzskatus. Viens no slavenākajiem tēliem ir Diogēns no Sinopes, kurš, kā liecina tradīcija, dzīvoja mucā vai vannā, staigāja pa pilsētu ar svecīti dienas laikā "meklējot godīgu cilvēku" un atklāti izrādīja necieņu pret sabiedriskajām normām.
Galvenie pārstāvji
Pirmais filozofs, kas izklāstīja šīs tēmas, bija Antistēns, kurš bija Sokrata skolnieks 5. gs. p.m.ē. beigās. Antistēns uzsvēra tikuma pārsvaru pār intelektuālām izklaidēm un materiālu labumu. Viņam sekoja Diogēns no Sinopes, kurš dzīvoja Atēnu ielās vannā, noveda cinismu līdz loģiskām galējībām un kļuva par ciniķa arhetipu; viņa rīcība izmantojās kā morāls mācību instruments. Krāts no Tebām atstāja bagātību, lai apgūtu un demonstrētu cinisku nabadzību, parādot, kā bagātība nav nepieciešama labai dzīvei.
Vēlākos laikos bija arī citi ciniķu skolotāji un satīriķi, piemēram, Menips un Bīons, kuri savā veidā savienoja cinisma ētiku ar literāru un satīrisku izpausmi.
Ietekme un izplatība
Līdz ar Romas impērijas uzplaukumu 1. gadsimtā cinisms izplatījās plašāk, un ciniķus varēja sastapt impērijas pilsētās kā klaiņojošus mācītājus, ubagus un publiskus provokatorus. Viņu uzskati par pašpietiekamību un morālo neatkarību ietekmēja stoicismu, kas pārņēma daudzus ciniķu ētikas elementus, pievienojot sistemātisku iekšēju praksi un loģiku. Tāpat daļu ciniķu askētisko un retorisko ideju vēlāk pieņēma arī agrīnie kristieši, kas novērtēja morālo stingrību un atturību no pasaulīgām lietām.
Noriets un mantojums
Cinisma kā organizētas skolas ietekme pakāpeniski vājinājās, un ap 5. gadsimta beigām tā kā atsevišķa kustība gandrīz izzuda, daļēji pārņemta vai pārvērsta citos filosofiskos un reliģiskos kontekstos (piemēram, stoicismā un kristietībā). Tomēr ciniķu pieminēšana saglabājās literatūrā, un viņu dzīvesveids, polemika pret konvencijām un uzsvērums uz personīgo brīvību palika kā spēcīgs morāls un kultūras piemērs vēlākām paaudzēm.
Rezumējot, ciniķi bija ne tikai provokatīvi publiski tēli, bet arī filozofiska skola ar skaidru ētisku prasību: īsta laime un cilvēka vērtība rodama ne ārējos labumos, bet neatkarīgā, dabiski sakārtotā un tikumiskā dzīvē.
Nezināma ciņu filozofa statuja no Kapitolija muzeja Romā. Šī statuja ir romiešu laikmeta kopija agrākai grieķu statujai, kas tapusi 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. Svītra viņa labajā rokā ir 18. gadsimta restaurācija.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija ciniķi?
A: Ciniķi bija nozīmīga antīkās cinisma skolas filozofu grupa.
J: Kāda bija viņu filozofija?
A: Viņu filozofija mācīja, ka dzīves mērķis ir dzīvot tikumīgu dzīvi saskaņā ar dabu, kas nozīmēja atteikties no visām vēlmēm pēc bagātības, varas, veselības un slavas un dzīvot dzīvi bez jebkādas mantas.
J: Kā, viņuprāt, cilvēki varēja iegūt laimi?
A: Viņi uzskatīja, ka cilvēki var iegūt laimi, stingri trenējoties un dzīvojot cilvēkam dabiskā veidā.
J: Ko viņi domāja par pasauli?
A: Viņi uzskatīja, ka pasaule pieder visiem vienādi un ka ciešanas rada kļūdaini vērtīgo lietu vērtējumi, kā arī nevērtīgas paražas un konvencijas, kas ieskauj sabiedrību.
J: Kurš pirmais izklāstīja šīs tēmas?
A: Pirmais šīs tēmas izklāstīja Antistēns; viņš bija Sokrata skolnieks 5. gadsimta beigās pirms mūsu ēras.
J: Kas tiek uzskatīts par cinisma filozofa arhetipu? A: Par cinisma filozofa arhetipu uzskata Diogēnu no Sinopes; viņš dzīvoja Atēnu ielās vannā un noveda cinismu līdz loģiskām galējībām.
J: Kad izplatījās cinisms?
A: Cinisms izplatījās līdz ar imperiālās Romas uzplaukumu 1. gadsimtā, un ciniķus varēja sastapt ubagojam un sludinām visās impērijas pilsētās.
Meklēt