Ektara — vienas stīgas tautas instruments Dienvidāzijā un Ēģiptē
Ektara (burtiski "vienas stīgas", pazīstams arī kā iktar, yaktaro vai gopichand) ir vienas stīgas pūšamspēks vai stīgu instruments, kas tradicionāli tiek izmantots gan kā melodisks, gan kā ritmisks pavadījums. To visbiežāk izmanto Bangladešas, Indijas, Ēģiptes un Pakistānas tradicionālajā mūzikā.
Uzbūve un materiāli
Ektara ir vienkārši uzbūvēts instruments, bet ar raksturīgu skanējumu. Parasti to veido trīs galvenas daļas:
- Rezonators — bieži izgatavots no izžāvēta ķirbja, kokosrieksta čaumalas vai koka kastes, uz kura ir uzlikta dzīvnieka āda vai cita plāna membrāna, lai pastiprinātu skaņu.
- Kakls — garš, stiegrots stabs vai šķelta bambusa nūja, kas darbojas gan kā stīgu atspoguļojums, gan arī kā konstrukcijas rokturis.
- Stīga — viena stīga (metāla vai ādas/gutijas), kas stiepjas no kakla līdz resonatoram; dažiem variantiem būs arī divas vai vairākas stīgas.
Spēlēšanas tehnika un skaņas regulēšana
Ektara parasti tiek skanēta, to pirkstiem vai kādu šķipsnu plēšot pa stīgu, reizēm izmantojot mazu plektru. Raksturīga spēles pazīme ir kakla elastīgā konstrukcija: piespiežot kakla abas puses kopā vai atvieglojot spiedienu, mainās stīgas spriedze, kas savukārt pazemina vai paceļ noti. Ar nelielām spiediena izmaiņām mūziķis var īsi mainīt tembru un intonāciju, radot bagātīgu vibrējošu vai dziedošu efektu.
Varianti un to lomas
- Soprāns, tenors un bass — ēktaras mēdz būt dažādu izmēru; mazākās sniedz augstāku reģistru, lielākās — zemāku bāzi.
- Dotara — zems ektaras variants, ko dažkārt sauc par dotara, bieži tiek būvēts ar divām stīgām un pilda basa pavadījuma lomu.
- Regionālie varianti — dažādos reģionos instrumentam ir atšķirīgi nosaukumi, formas un skaņas krāsas, taču principiāli tas saglabā vienas (vai dažkārt divu) stīgu ideju.
Kultūras un vēsturiskā nozīme
Ektara ir cieši saistīta ar klejojošiem dziedātājiem, bādzīm un mistiķiem — piemēram, Bengalijas bauliem — kuri to izmanto kā pavadījumu dziesmām, ainiņām un devociālajiem stāstiem. Tā vienkāršība un mobilitāte padarīja instrumentu par piemērotu pavadījumu ceļojošiem mūziķiem un reliģiskajām grupām. Mūsdienās ēktara joprojām parādās gan tradicionālās tautas mūzikas izpildījumos, gan fūziju projektos, kur to kombinē ar citiem akustiskiem un elektroinstrumentiem.
Skaņa un funkcija mūzikā
Ektaras skanējums parasti ir vienkāršs, drones rakstura — tas rada stabilu tonalitāti, uz kuras balstās vokālais izpildījums vai dzejiskais stāstījums. Instrumenta tonalitāte un vibrācija piešķir dziesmām meditativu, nomierinošu raksturu, kas labi iederas gan lauku svētkos, gan reliģiskos rituālos.
Kopumā ektara ir praktisks, izteiksmīgs un simboliski nozīmīgs instruments Dienvidāzijas un apkārtējo reģionu tautu mūzikas mantojumā — vienkārša konstrukcija, taču dziļa kultūras nozīme.
Ektara
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ekiga?
A: Ektara ir vienas stīgas instruments, ko visbiežāk izmanto Bangladešas, Indijas, Ēģiptes un Pakistānas tradicionālajā mūzikā.
J: Kāda ir ektara izcelsme?
A: Ektara bija parasts stīgu instruments, ko spēlēja Indijā dzīvojošie klejojošie bardi un kalponi.
J: Kā tiek spēlēta ektara?
A: Ektara tiek plūkta ar vienu pirkstu.
J: No kādiem materiāliem izgatavo ektaru?
A: Parasti ektara parasti ir ar izstieptu vienu stīgu. Dzīvnieka āda ir pār galvu, kas izgatavota no kaltēta ķirbja, koka vai kokosrieksta. Kakls ir stabs vai šķelta bambusa nūja.
J: Kā mainās ektara skaņa?
A: Skaņu var mainīt dažādos veidos, nedaudz mainot spiedienu.
J: Kādi ir dažādi ektaras izmēri?
A: Dažādi ektaras izmēri ir soprāns, tenors un bass.
J: Vai visām ektarām ir viena stīga?
A: Ektarai parasti ir viena stīga, bet basa ektarai, ko dažkārt sauc par dotaru, bieži vien ir divas stīgas.
