Evelīna

Fons

Evelīna patiesībā ir turpinājums. Pirms tam bija vēl viena grāmata, kas tā arī netika izdota. Tā bija pabeigtas grāmatas turpinājums ar nosaukumu "Karolīnas Evelīnas vēsture". Jūnijā vai ap savu 15. dzimšanas dienu Frānsisa Burnija sadedzināja visus savus rakstītos darbus. Starp viņas sadedzinātajiem darbiem bija arī pabeigts daiļliteratūras darbs "Karolīnas Evelīnas vēsture". Tas notika četrus mēnešus pirms Burnija kunga un Allen kundzes, Burnija jaunās pamātes, kāzām. Nav skaidrs, kāpēc viņa to sadedzināja. Tomēr iespējams, ka viņa to izdarīja tāpēc, ka Allena kundzei nepatika viņas rakstītais. Tomēr Evelīnas stāsts viņai joprojām bija prātā, un viņa sāka to rakstīt slepus. Kad viņa bija nonākusi pie trešā sējuma, viņa jutās vainīga. Viņa pastāstīja tēvam, ka raksta grāmatu, bet neko vairāk nepaskaidroja, un jautāja, vai drīkst to izdrukāt. Dr. Burnijs pasmējās un piekrita.

Evelīna iznāca 1778. gada janvārī. Tā uzreiz kļuva populāra. Gandrīz visi to slavēja. Dakteris Burnijs nezināja, kas bija grāmatas autors, līdz pat jūnijam, kad viņam to pastāstīja Burnija māsa. Viņš to lasīja ar "bailēm un drebēšanu", bet viņam tā patika. Vēlāk viņš atnāca un uzslavēja Frānsisu par to, ka tā tik labi rakstījusi. Burnija bija tik laimīga, ka "metās" viņam rokās un izplūda asarās.

Kopsavilkums

Pirmais sējums

Romāns sākas ar lēdijas Hovardas vēstuli savam draugam, priesterim Artūram Villaram. Šajā vēstulē lēdija Hovarda raksta, ka madame Duval (Evelīnas vecmāmiņa) gatavojas apmeklēt Angliju, lai atkal redzētu savu mazmeitu Evelīnu. Savā atbildē priesteris Villars stāsta viņai par Evelīnas vēsturi. Pirms 18 gadiem kundze Duval bija ļoti dusmīga uz savu meitu Karolīnu, Evelīnas māti, kad viņa aizbēga kopā ar seru Džonu Belmontu. Pēc tam, kad viņi bija apprecējušies, sers Džons Belmons sadedzināja laulības dokumentus un teica, ka tas ir tas pats, it kā viņi nekad nebūtu precējušies. Nelaimīga, viņa atgriezās pie priestera Villara, kurš viņu bija audzinājis tāpat kā tagad Evelīnu. Tur viņa dzemdēja Evelīnu un nomira. Pāvests Villars baidās, ka kundze Duval varētu likt Evelīnai nomirt kaunpilnā nāvē kā viņas māte Karolīna.

Reverends Villars vēlas turēt Evelīnu prom no māsas Duval, tāpēc ļauj viņai apmeklēt lēdijas Hovardas mājas. Kamēr viņa tur atrodas, viņi saņem ziņu, ka lēdijas Hovardas znots, kapteinis Mirvans, atgriežas Anglijā. Evelīna vēlas redzēt, kāda ir Londona, un lūdz reverendam Villaram ļaut viņai tur doties. Diemžēl priesteris piekrīt.

Londonā cilvēkus piesaista Evelīnas skaistums un apšaubāmā izcelsme. Evelīna ir inteliģenta, bet ļoti nepieredzējusi, nezina 18. gadsimta Londonas sabiedrības noteikumus. Tāpēc viņa pieļauj daudz kļūdu. Viņa iemīlas lordā Orvilā, skaistā, pieticīgā un pieklājīgā vīrietī. Cits vīrietis, sers Klements Vilobijs, ir iemīlējies Evelīnā, taču viņas izcelsme un viņa raksturs liek viņam mēģināt ar viņu flirtēt, nevis vēlēties viņu apprecēt. Evelīnu mulsina un mulsina viņa uzvedība, taču viņa nezina, kā viņu apturēt.

Londonā Evelīna ir ļoti pārsteigta, satiekot savu vecmāmiņu un dažus no brālēniem - Brantoniem. Viņa ir apmulsusi par viņu nepieklājīgo uzvedību un domā, ka lords Orvils nekad viņu nemīlēs. Mirvani atgriežas laukos, paņemot Evelīnu līdzi.

Gan Evelīna, gan priesteris ir neapmierināti, uzzinot, ka kundze Duval vēlas iesūdzēt seru Džonu Belmontu tiesā. Tā vietā lēdija Hovarda raksta seram Džonam Belmontam, stāstot viņam par Evelīnu. Evelīna ar bailēm gaida atbildi.

Otrais sējums

Sers Klermonts Vilobijs ierodas pie lēdijas Hovardas bez uzaicinājuma. Viņš un kapteinis Mirvans pārģērbjas par laupītājiem, lai izspēlētu triku ar māmuļu Duval, kuru kapteinis Mirvans ienīst. Viņi viņai stāsta, ka viņas draugs M. Du Bois atrodas cietumā. Viņa baidās un kopā ar Evelīnu dodas pārbaudīt, vai tā ir taisnība. Kamēr kapteinis Mirvans iemet māmuļu Duval grāvī un sasien viņu, sers Klemens Vilobijs privāti sarunājas ar Evelīnu. Evelīnai ir ļoti žēl kundzes Duvalas, un viņa cenšas panākt, lai kapteinis Mirvans pārtrauc savus trikus, bet viņš tikai dusmojas. Sers Klermons Vilobijs piedāvā doties prom no lēdijas Hovardas mājas un, Evelīnai par prieku, aiziet.

Drīz pēc viņa aizbraukšanas lēdija Hovarda saņem vēstuli no sera Džona Belmonta. Viņš saka, ka jau audzina Karolīnas meitu un ka viņa manto viņa naudu. Evelīna ir ļoti apjukusi, un kundze Duval ir sašutusi. Viņa apmeklē reverendu Villāru un saka, ka viņai jāved Evelīna, lai iesūdzētu seru Džonu Belmontu tiesā. Pāvests saka nē. Tad viņa draud, ka, ja Evelīna nedzīvos kopā ar viņu Londonā, viņa nedos Evelīnai savu naudu, kad viņa nomirs. "Man, es zinu, šie draudi šķita maznozīmīgi (nenozīmīgi)," raksta reverenda, "bet... mana nedrošība (bailes, kautrība, šaubas) par tiesībām atņemt (atņemt) viņai tik lielu bagātību... pamudināja mani uzklausīt viņas priekšlikumu". Viņš liek Evelīnai būt uzmanīgai un "... ne tikai spriest, bet... rīkoties pašai". Evelīna kopā ar kundzi Duval dodas atpakaļ uz Londonu.

Evelīna dzīvo kopā ar Brantonu ģimeni un ir ļoti nelaimīga. Meimene Duval ir ļoti dusmīga, uzzinot, ka kapteinis Mirvans viņu ir apkrāpis, kad viņa atrod M. Du Bois pie Branghtoniem. Branhtonu mājā viņa satiek ļoti nabadzīgu, melanholisku skotu dzejnieku Makartnija kungu un redz viņu ar ieročiem rokās, sakot: "Ak, Dievs!" - "Piedod man!". Domādama, ka viņš mēģina izdarīt pašnāvību, viņa viņu aptur un kliedz: "Ak, kungs, apžēlojieties par sevi!". Vēlāk viņa uzzina, ka viņš bija plānojis aplaupīt cilvēkus, biedējot viņus ar ieročiem par naudu, jo Brantoni bija draudējuši viņu ieslodzīt cietumā, ja viņš nesamaksās naudu par uzturēšanos viņu mājā. Viņš bija iemīlējies kādā dāmā, bet dāmas tēvs bija tik ļoti sadusmojies, ka viņi bija sastrīdējušies, un tēvs bija saslimis. Kad viņš par to pastāstīja mātei, viņa viņam teica, ka dāmas tēvs patiesībā ir viņa tēvs, kurš viņus sen bija pametis - tātad dāma, kuru viņš bija iemīlējis, patiesībā bija viņa māsa! Evelīna dod viņam savu naudu un sadraudzējas ar viņu.

Tomēr viņa ir ļoti skumja kopā ar Brantoniem. Reiz viņi apmeklēja Marybone, izklaides dārzu. Tur Evelīnai uzbruka iereibis jūrnieks, bet viņu izglāba prostitūtas. Esot kopā ar prostitūtām, viņa atkal satiek lordu Orvilu. Viņa ir ļoti pārsteigta, kad viņš ierodas viņu apciemot nemodernā Londonas daļā un atkal ir laipns pret viņu. Vēlāk Brantoni izmanto Evelīnas vārdu, lai brauktu lorda Orvila karietē, pat izsitot tās stiklu. Nobijusies Evelīna uzraksta vēstuli lordam Orvilam, kurā raksta, ka viņai ir žēl par to, ko Brantgtoni izdarījuši, un ka Brantgtoni ir izmantojuši viņas vārdu, viņai pat nepaziņojot. Viņa ir šokēta, kad saņem apvainojošu atbildi no lorda Orvila. "Ak... kā es esmu tikusi maldināta šajā cilvēkā!" Drīz pēc tam viņa atgriežas pie reverenda Villara. Tur viņai kļūst ļoti slikti. Nobažījies, reverends nosūta viņu uz Bristoles Hotvelsu, brīvdienu pilsētiņu Kliftona kalnā, pie "ārkārtīgi gudrās" kaimiņienes Selvina kundzes.