Fjodors Tjutčevs — krievu dzejnieks, autors 'Silentium!'

Fjodors Ivanovičs Tjutčevs (krievu: Фёдор Иванович Тютчев, fyô'dər ēvä'nəvĭch tyū'chĭf) (1803. gada 5. decembris - 1873. gada 27. jūlijs) bija viens no nozīmīgākajiem krievu dzejniekiem. Gandrīz 20 dzīves gadus viņš pavadīja Minhenē un Turīnā. Tjūtčevs bija labs Heinriha Heines draugs, pazina arī Šelingu. Tjutčevs nevēlējās, lai cilvēki viņu pazīst kā dzejnieku. Viņš nepiedalījās literārajā dzīvē.

Mēs zinām aptuveni 400 viņa dzejoļu. Krievi tos citē ļoti bieži. Viņa agrīnie dzejoļi ir veidoti saskaņā ar XVIII gadsimta krievu dzejas tradīciju. 1830. gados Tjutčeva lirikā vērojama Eiropas (īpaši vācu) romantisma ietekme. Viņš raksta filozofiskus dzejoļus par visumu, dabu un cilvēku. 1840. gados Tjučevs uzraksta vairākus rakstus par Krievijas un Rietumu civilizācijas attiecībām. 1850. gados Tjutčevs radīja vairākus sirsnīgus dzejoļus, kuros mīlestību var uztvert kā traģēdiju. Šie dzejoļi ir apvienoti vienā ciklā ar nosaukumu "Deņisijevskis". "Deņisijevskis" nozīmē veltīts Tjutčeva mīļotajai - Jeļenai Aleksandrovnai Deņisjevai. 1860.-1870. gados Tjutčevs rakstīja galvenokārt politiskus dzejoļus.

Slavenākais Tjutčeva dzejolis ir "Silentium!". Tas ir smags aicinājums klusēt. Jo cilvēks nekad nevar saprast otru cilvēku. Viens no populārākajiem Tjutčeva aforismiem ir rindkopa "Reiz pateikts vārds ir nepatiess". Tāpat kā "Mēs nevaram saprast Krieviju ar prātu" un "Mēs nezinām, kāda būs atbilde par mūsu vārdu".

Biogrāfija un dzīves gaita

Tjutčevs nāca no mazākas muižnieku ģimenes un saņēma klasisku izglītību, kas viņam deva labas svešvalodu un filozofijas zināšanas. Jaunībā viņš iesaistījās valsts dienestā un drīz uzsāka diplomātisko karjeru, kas deva iespēju ilgstoši dzīvot ārvalstīs. Liela daļa viņa radošā mūža pagāja Minhenē un Turīnā, kur viņš bija tuvs vācu kultūras un filozofijas aprindām — tas atstāja spēcīgu ietekmi uz viņa domāšanu un dzeju.

Dzeja un stils

Tjutčeva dzeja ir daudzpusīga: tajā vienlaikus atklājas dziļas filozofiskas pārdomas par pasauli un dabas procesiem, kontemplatīva interese par cilvēka iekšējo pasauli un asas, aforistiskas atziņas. Bieži izmantots pretstats — klusums pret vārdu, neredzamais pret redzamo, prāts pret jūtu. Viņa lirika ir blīva, koncentrēta, vairākos dzejoļos — aforistiska; daudzi nobeiguma teikumi vai rindas kļuvušas par neatņemamu krievu literatūras un publiskās domas leksiku.

Tjutčevs ietekmējās no vācu romantisma un filozofijas; viņa dzejoļos var sajust ietekmi no tādiem domātājiem kā Schelling un romantiķu estētikas. Tajā pašā laikā viņam raksturīga oriģināla domāšana — viņš bieži vēršas pie universālām tēmām, bet apraksta tās ar personiska, emocionāla vērtējuma prizmu.

Galvenie motīvi un slavenākie darbi

• "Silentium!" — centrālais teksts, kas aicina saglabāt iekšējo klusumu, jo vārdi neizsaka visu un bieži deformē patiesību. Šī dzejole simbolizē Tjutčeva ticību tam, ka daļa cilvēka pieredzes ir nepieejama vārdiem.
• "Deņisijevskis" cikls — personisks un sāpīgs mīlas cikls, kas veltīts Jeļenai Deņisjevai; tajā atklājas mīlestības traģēdija, nostalģija un iekšējā sāpe.
• Filozofiskā lirika par dabu un eksistenci — īsi, kodolīgi dzejoļi, kuros dabu Tjutčevs uztver kā atspulgu cilvēka iekšējām noskaņām un pasaules likumiem.
• Politiskie dzejoļi 1860.–1870. gados — refleksijas par Krievijas un Rietumu attiecībām, sabiedrības attīstību un vēsturiskām pretrunām.

Aforismi un plašāka ietekme

Tjutčeva teicieni bieži kļuvuši par plaši izmantotiem aforismiem. Daži no pazīstamākajiem:

• "Reiz pateikts vārds ir nepatiess" — doma, ka vārds reiz izteikts zaudē daļu patiesuma, jo to ietekmē situācija, uztvere un laiks.
• "Umom Rossiju ne ponjat" (latv. "Mēs nevaram saprast Krieviju ar prātu") — tēze par to, ka Krievijas daba un vēstures likumi nav pilnībā izskaidrojami ar racionālu analīzi.

Šīs domas ir daļa no plašākas kultūras atmiņas: citāti no Tjutčeva tiek regulāri izmantoti gan literāros, gan politiskos tekstos, gan sarunvalodā.

Mantojums

Tjutčevs tiek vērtēts kā viens no Krievijas 19. gadsimta klasiskās lirikas meistariem. Lai gan viņš reti iesaistījās publiskajā literārajā dzīvē un bieži publicēja maz vai nelikumīgā veidā, viņa dzeja izplatījās manuskriptos un tika augsti novērtēta gan literatūras kritiķu, gan lasītāju vidū. Pēc viņa nāves viņa dzejoļi tika plašāk apkoptoti un iekļauti antoloģijās, kas nostiprināja viņa vietu krievu kanonā.

Mūsdienās Tjutčevs interesē arī pētniekiem un tulkotājiem — viņa īsais, koncentrētais formāts un aforistiskās atziņas padara viņa darbu piemērotu gan akademiskām analīzēm, gan literāriem tulkojumiem citās valodās.

Piezīme: Tjutčeva daiļrade ir daudzslāņaina — to ir vērts lasīt pakāpeniski: no dabas un filozofiskajām liriskajām miniatūrām līdz personiski sāpīgam "Deņisijevskim" un politiskajām refleksijām. Viņa dzeja bieži prasa lasītāja klusu pārdomu, nevis ātru spriedumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kad dzimis Fjodors Ivanovičs Tjutčevs?

Q: Kad viņš nomira?

J: Kur viņš pavadīja gandrīz 20 savas dzīves gadus?

J: Kas bija daži no cilvēkiem, kurus Tjutčevs pazina?

J: Kā Tjutčevs nevēlējās, lai cilvēki viņu pazītu?

Meklēt pēc burta