Zaļais dzenis (Picus viridis): apraksts, izplatība un uzvedība
Zaļais dzenis (Picus viridis) — sugas apraksts, izplatība un uzvedība: izskats, skudru barošanās, ligzdošana un ideāli biotopi, kas palīdz to atpazīt.
Zaļais dzenis (Picus viridis), jeb zaļais dzenis, ir dzilnu dzimtas pārstāvis (Picidae). Tas sastopams lielākajā daļā Eiropas un Rietumāzijā. Ir četras pasugas. Visiem ir zaļa augšdaļa, gaišāka dzeltenīga apakšdaļa un sarkans kronis; pieaugušie putni ir salīdzinoši lieli ar garu astes daļu un spēcīgiem kājiņu pirkstiem uzkāpšanai pa stumbriem.
Izskats un atšķirības
Zaļā dzeņa garums parasti ir apmēram 30–36 cm. Spalvojums pārsvarā zaļgans virsū un dzeltenīgi zaļš apakšpusē, galvas virsū un kroņa rajonā sarkans. Vīriešiem bieži ir sarkana "ūsas" svītra (malar stripe), savukārt mātītēm tā parasti ir tumša vai melna — tas ir viens no vieglākajiem veidiem dzimumu atšķiršanai. Jaunie putni ir visai matēti un mazāk koši krāsoti.
Barība un uzvedība
Dzeņtārpiņš lielāko daļu laika barojas galvenokārt ar skudrām — gan pieaugušajām, gan kāpuriem — kuras tas meklē uz zemes. Tam ir gara, lipīga mēle, ar kuru izņem barību no skudru pūžņiem un spraugām. Atšķirībā no daudziem citiem dzeņu veidiem, zaļais dzenis retāk "nebungā" uz kokiem, jo tā galvenais barošanās veids notiek uz zemes; tomēr tas spēj rakstīt ligzdas bedri kokā, izmantojot spēcīgu knābi.
Putns ir salīdzinoši kautrīgs un uzmanīgs, taču bieži piesaista uzmanību ar skaļu, tālu un atkārtotu saucienu, ko Latvijas ornitoloģijā dēvē par gaudošanu. Šis sauciens ir viens no galvenajiem veidiem, kā putni iezīmē teritoriju un sazinās pāru laikā.
Vairošanās
Ligzdas bedrīti zaļais dzenis izrok kokā, parasti vecos vai mīkstos stumbros. Liela nozīme ligzdošanai ir seni lapu koki un barošanās vietas to tuvumā, kur ir daudz skudru. Mātīte izdēj parasti četras līdz sešas olas; inkubācija ilgst apmēram 19–20 dienas, un varoņi izšķiļas mutiski atkarīgi no vecāku barošanas. Jaunie putni paliek ligzdā un tiek baroti vēl vairākas nedēļas līdz izdeldēšanai.
Biotopi un izplatība
Zaļais dzenis parasti sastopams pusatklātās ainavās ar nelieliem mežmalām, dzīvžogiem, izkliedētiem veciem kokiem, mežu malās un palieņu mežos. Piemēroti barošanās biotopi ir pļavas, virsāji, stādījumi, augļu dārzi un zālāji, kur dzīvo skudru kopienas. Šie putni bieži tiek novēroti gan lauku, gan piepilsētu zonās, ja pieejami piemēroti ligzdošanas koki un barības resursi.
Statuss, draudi un aizsardzība
Globālā mērogā zaļais dzenis nav kritiski apdraudēts un bieži tiek uzskatīts par sugu ar stabilu izplatību, taču vietējās populācijas var ciest no īsto ligzdošanas koku izciršanas, intensīvas lauksaimniecības un pesticīdu lietošanas, kas samazina skudru pieejamību. Saglabāšanai svarīgi ir atstāt vecākus kokus un nelielas meža joslas ainavā, kā arī veicināt biologiski daudzveidīgus zemes izmantošanas veidus.
Interesanti fakti
- Zaļā dzena galvenā barība — skudras — padara to par svarīgu skudru populācijas regulētāju ekosistēmā.
- Tas parasti ir teritorisks un visā gada garumā var aizstāvēt savu ligzdošanas apgabalu.
- Lai gan parasti zemes barotājs, tas spēj veikt dziļas raktas kokā, lai izveidotu ligzdu, izmantojot spēcīgu knābi un stīvu asti atbalstam.
- Izplatība aptver plašas Eiropas daļas un tuvu Rietumāzijas reģionu, un atsevišķas pasugas pielāgojušās vietējām vides īpatnībām (pasugas).
Meklēt