Gajāna Sekviba (Esekvibo): teritorija, robežstrīds un vēsture

Gajāna Sekviba (Esekvibo): padziļināta teritorijas, vēstures un robežstrīda analīze — fakti, hronoloģija, karte un mūsdienu politiskā nozīme.

Gajāna Sekviba ir nosaukums, ko Venecuēla dod reģionam, uz kuru tā pretendē Gajānas rietumos. Tā platība ir 159 500 kvadrātkilometri. Gajānā šī teritorija ir sadalīta sešos administratīvajos reģionos: Barima-Vaini, Kujuni-Mazaruni, Pomeroon-Supenaam, Potaro-Siparuni, Augšējā Takutu-Augšējā Esekvibo un Esekvibo salas-Rietumu Demerara.

Spānija savas pirmās pretenzijas uz šo teritoriju izteica 1788. gada 10. jūlija ziņojumā:

Ir konstatēts, ka Orinoko dienvidu piekraste no Barimas punkta, kas atrodas 20 vai mazāk jūdžu iekšzemē līdz pat Kuručimas līcim, ir zema un purvaina zeme, tāpēc, uzskatot visu šo teritoriju par nelietderīgu, jo tajā ir ļoti maz auglīgu zemju un gandrīz nekādas savannas un ganības, tā netiek ņemta vērā; par galveno pamatu ņemot minēto Curucima strautu jeb ķēdes un grēdas punktu Imatakas lielajā ragā, tiks novilkta iedomāta līnija, kas virzīsies uz dienvidiem un dienvidaustrumiem pa tāda paša nosaukuma grēdas nogāzēm, ko šķērso Aguire, Arature un Amacuro upe un citas upes 20 jūdžu attālumā tieši līdz Cuyuni upei; no turienes tā virzīsies uz Masaruni un Esekvibo, paralēli Berbis un Surinama iztekām; tā ir virziena līnija, pa kuru jāvirzās jaunajām apmetnēm un ierosinātajiem pamatiem.

1840. gadā Venecuēla pieprasīja visu Gviānas teritoriju uz rietumiem no Esekvibo upes - 62% no toreizējās Britu Gviānas teritorijas. Lielbritānija un Venecuēla lielāko daļu 19. gadsimta strīdējās par robežu starp Britu Gviānu un Venecuēlu. 1881. gada 21. februārī notā Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Grenvilam Venecuēla ierosināja robežlīniju, kas sākas no punkta vienu jūdzi uz ziemeļiem no Moruka upes, no turienes uz rietumiem līdz 60. meridiānam un iet uz dienvidiem gar šo meridiānu. Tādējādi Barimas apgabals tiktu piešķirts Venecuēlai. Venecuēlas valdība lietā, ko tā iesniedza šķīrējtiesai, mainīja savu prasību attiecībā uz rajonu uz rietumiem no Esekvibo un apgalvoja, ka robežai jāiet no Moruka upes ietekas uz dienvidiem līdz Cuyuni upei, netālu no tās satekas ar Mazaruni upi, un tad gar Esekvibo austrumu krastu līdz Brazīlijas robežai. Lielbritānija un Venecuēla 1899. gadā pieņēma Tribunāla lēmumu.

Venecuēla šo jautājumu atkal izvirzīja 1962. gadā, četrus gadus pirms Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas. 1966. gadā Ženēvā notikušajā sanāksmē abas valstis vienojās uzklausīt ANO ģenerālsekretāra pārstāvja idejas par to, kā strīdu atrisināt miermīlīgā ceļā. Starp abām valstīm un ģenerālsekretāra pārstāvi joprojām notiek diplomātiski sakari.

1966. gada 26. maijā, atzīstot Gajānas neatkarību, Venecuēla paziņoja:

Venecuēla atzīst par jaunās valsts teritoriju to teritoriju, kas atrodas uz austrumiem no Esekvibo upes labā krasta, un atgādina jaunajai valstij un starptautiskajai sabiedrībai, ka tā skaidri patur savas teritoriālās suverenitātes tiesības pār visu zonu, kas atrodas iepriekš minētās upes rietumu krastā. Tādējādi Gajānas un Sekvibo teritorija, uz kuru Venecuēla skaidri patur savas suverēnās tiesības, austrumos robežojas ar jauno Gajānas valsti, izmantojot Sekvibo upes viduslīniju, sākot no tās iztekas līdz tās ietekai Atlantijas okeānā.

Venecuēlas kartēs, kas sastādītas kopš 1970. gada, visa teritorija no Esekvibo austrumu krasta, ieskaitot upes salas, ir norādīta kā Venecuēlas teritorija. Dažās kartēs Esekvibo rietumu reģions tiek dēvēts par "Meliorācijas zonu".

Ģeogrāfija, daba un iedzīvotāji

Sekviba (Esekvibo) ir plaša, galvenokārt tropiska mežu un purvu apgabala zona ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Reģionā ir bagātīga bioloģiskā daudzveidība, plašas neapdzīvotas teritorijas, lielas upes (tai skaitā Esekvibo pati) un nozīmīgi hidroloģiskie baseini. Apdzīvotība koncentrējas pie upju krastiem un mazākos pilsētu un apmetņu centros (piemēram, Bartica, Mabaruma un citi reģionālie centri Gajānas administratīvajos reģionos).

Šajā reģionā dzīvo arī vairākas individuālās un iekļautās tautas — indiāņu tautību kopienas, kā arī citu etnisku grupu pārstāvji. Ekoloģiski nozīmīgas ir plašas lietusmežu platības, kā arī daudzveidīgi biotopi ar reto floras un faunas sugām.

Resursi un ekonomiskā nozīme

Reģionā ir nozīmīgi dabas resursi: zelts, dimanti, boksīti, koksne un potenciāls hidropārvades un lauksaimniecības izmantošanai. Turklāt pēdējās desmitgadēs pieaudzis jūras un piekrastes hidrokarbonu (naftas un gāzes) potenciāls Gajānas piekrastē — atradumi, kas sāka būtiski mainīt reģiona ekonomisko nozīmi pēc lielām jūras naftas atradnēm 2010. gados. Šo atradumu dēļ jautājums par teritorijas suverenitāti ieguva papildu starptautisku un ekonomisku svaru, jo resursu izpēte un izmantošana ir tieši saistīta ar teritorijas kontroli.

Vēsturiskā un juridiskā attīstība

Robežstrīds starp Venecuēlu un bijušo Britu Gviānu (tagad Gajāna) ir ilgstošs un sarežģīts. 1899. gada šķīrējtiesas lēmums piešķīra lielāko daļu strīdīgās teritorijas Britu Gviānai; šo lēmumu ilgāku laiku pieņēma abas puses. Tomēr 20. gadsimta otrajā pusē Venecuēla atkal izvirzīja pretenzijas un apgalvoja, ka 1899. gada lēmums ir derīgums apstrīdams, kas noveda pie 1966. gada Ženēvas vienošanās par diplomātisku un ANO starpniecībā balstītu risinājumu (Good Offices process).

Ženēvas vienošanās (1966) paredzēja, ka strīdu mēģinās atrisināt ANO ģenerālsekretāra pārstāvis, izmantojot labās vicināšanas un diplomātiskus līdzekļus. Šis mehānisms deva pamatu vairākām dialoga kārtām, bet galīgais risinājums netika panākts, un jautājums saglabājās starptautiskajā kārtībā.

Jaunākās starptautiskās tiesu procedūras

Sakarā ar turpmāku diplomātisku neizšķirtību un jaunu apstākļu parādīšanos (piemēram, komerciālu hidrokarbonu atradumu attīstība piekrastē), Gajāna 2018. gadā vērsās pie Starptautiskās tiesas (ICJ), lūdzot konstatēt, ka 1899. gada šķīrējtiesas lēmums ir galīgs un saistošs un tādējādi noteikt robežu starp valstīm. Venecuēla apstrīdēja tiesas kompetenci, atsaucoties uz 1966. gada Ženēvas vienošanās nosacījumiem un uzskatot, ka strīdu jāturpina risināt pašā ANO Good Offices ceļā.

Starptautiskās tiesas procesā notika svarīgas procedurālās fāzes: ICJ 2020. gadā pieņēma lēmumu, ka tai ir kompetence izskatīt prasību, un turpmākajos gados process turpinājās uz priekšu ar galīgajām argumentācijām un pierādījumu izvērtējumu. Kā sekas, šis tiesvedības posms būtiski ietekmēja starptautiskās diplomātijas dinamiku reģionā. (Stāvoklis un konkrēti tiesvedības termiņi var mainīties — aktuālākai informācijai jāskatās ICJ oficiālie paziņojumi un jaunākie starptautiskie avoti.)

Politiskās un reģionālās sekas

Strīds par Sekvibu ietekmē ne tikai abu valstu attiecības, bet arī reģionālo drošību, investīciju klimatu un vides pārvaldību. Naftas un citu resursu komerciālā izmantošana padara jautājumu jo īpaši jūtīgu — investori, reģionālās organizācijas un starptautiskie partneri seko līdzi, vai strīdu var atrisināt mierīgā un tiesiskas valsts principiem atbilstošā ceļā.

Kopsavilkums

Gajāna Sekviba (Esekvibo) ir plaša, resursiem bagāta un ģeopolitiski nozīmīga teritorija, par kuru ilgstoši strīdās Venecuēla un Gajāna. Vēsturiskie tiesiskie lēmumi, Ženēvas vienošanās un ANO Good Offices mehānisms ir bijuši galvenie instrumenti strīdā, savukārt pēdējo gadu tiesvedība Starptautiskajā tiesā atspoguļo mēģinājumus panākt galīgu un starptautiski atzītu risinājumu. Risinājuma panākšana ir būtiska gan reģionālajai stabilitātei, gan ilgtspējīgai resursu pārvaldībai un vietējo kopienu interešu aizsardzībai.

Jautājumi un atbildes

J: Kādu nosaukumu Venecuēla dod reģionam, uz kuru tā pretendē Gajānas rietumos?

J: Cik lielu platību aizņem šis reģions?

J: Kā šī teritorija ir sadalīta Gviānā?

J: Kad Spānija pirmo reizi izteica pretenzijas uz šo teritoriju?

J: Uz ko Venecuēla sākotnēji pretendēja 1840. gadā?

J: Kādu robežlīniju Venecuēla ierosināja 1881. gadā?

Kādu vienošanos 1899. gadā panāca Lielbritānija un Venecuēla?

Meklēt pēc burta