Šrilankas vēsture: pārskats no pirmsbudisma laikmeta līdz mūsdienām

Šrilankas vēsture: visaptverošs pārskats no pirmsbudisma laikmeta un Anuradhapuras līdz Kandy, koloniālajai ērai, pilsoņu karam un mūsdienu atdzimšanai.

Pirmsbudisma laikmets

Šrilankas teritorija bija apdzīvota jau paleolīta un mezolīta laikmetā; arheoloģiskie izrakumi, piemēram, Balangoda cilvēka atlieku atradumi, liecina par nepārtrauktu apmetņu attīstību. Vietējie vedu tautas elementi un agrīnie lauksaimnieki veidoja pamatu salas kultūrai. No Indijas dienvidiem laika gaitā ieradās sinhalu un citi indoeiropiešu un drāvidu ciltstermi, kas ietekmēja valodas un kultūras maisījumu.

Agrīno laikmetu raksturoja vietējo augkopības priekšteču un pamatiedzīvotāju dzīvesveids, kā arī pakāpeniska sociālās hierarhijas veidošanās. Pirmsbudisma periodā attīstījās arī pirmās vienkāršas ietvērsto ūdenskrātuves (tankus) būves tradīcijas, kas vēlāk kļuva par valsts stabilitātes pamatā.

Anuradhapura ēra

Anuradhapura kļuva par pirmo ilgstošo centrālo politisko centru aptuveni no 4. gadsimta p.m.ē. līdz 11. gadsimtam. Šajā periodā notika būtiska pāreja — uz salas 3. gadsimtā p.m.ē. ienāca budisms, ko tradīcijā saista ar ceļotāja-Mahindas (sugesto kā karaļa Asokas sūtņiem) misiju. Budisms ātri iedzīvojās un kļuva par valsts reliģiju un kultūras stūrakmeni.

Laikmeta laikā Anuradhapura attīstīja augstu civilizācijas līmeni: tika būvētas milzīgas stupas, klosteru kompleksi, plaša apūdeņošanas sistēma ar dambjiem un tvertnēm, kas ļāva intensīvai lauksaimniecībai. Nozīmīgi valdnieki bija, piemēram, Dutugemunu un Mahasena, kuru valdīšanas laikā tika īstenotas plašas pilsētbūvniecības un reliģiskās programmas.

Polonarruvas laikmets

Pēc 11. gadsimta daļa Anuradhapuras valdnieku zaudēja kontroli, un nozīmīgas izmaiņas radīja arī Dienvidindijas čolu invāzijas. Tā rezultātā par jaunu politisko centru 11.–13. gadsimtā nostiprinājās Polonnaruva. Šajā periodā turpinājās grandiozs apūdeņošanas sistēmu attīstīšana un pilsētu plānošana — slavenā Parakrama Bahu vadībā tika paplašinātas lauksaimniecības iespējas un būvētas liela mēroga ūdenskrātuves (piemēram, Parakrama Samudra).

Polonnaruva bija gan budisma, gan dinastisku ambīciju centrs. Šajā laikā kultūra un māksla attīstījās tālāk — radot skulptūras, reliģiskos kompleksus un tekstuālās tradīcijas, kas ietekmēja nākamo gadsimtu vēstures gaitu.

Citas karaļvalstis

Pēc Polonnaruvas perioda sekoja laiks, kad vara bija fragmentēta un par galvenajiem spēkiem kļuva vairākas reģionālas karaļvalstis. Starp nozīmīgākajām bija:

• Ruhuna (dienvidi) — reģions, kas bieži kalpoja kā neatkarības bāze, ja centrālā vara vājinājās;
• Dambadeniya, Gampola, Kotte — viduslaiku karaļvalstis, kas centās atjaunot politisko vienotību;
• Sitavaka — īslaicīgs, bet nozīmīgs politiskais spēks 16. gadsimtā, kas pretojās portugāļu ekspansijai;
• Jaffna karaliste — valdošā Tamilu valdība šīs salas ziemeļos, kura ar laiku veidoja atšķirīgu politisko un kultūras perimetru.

Kandy

Kandy karaliste (sinhalu: Kanda Uda Rata) bija pēdējā neatkarīgā sinhalu karaļvalsts, kas ilga līdz 1815. gadam. Tā saglabāja spēcīgas reliģiskas un kultūras tradīcijas — Kandy slavenā Tempļa (Sri Dalada Maligawa) vieta ar Budas zoba relikviju simbolizēja karaliskās leģitimitātes centru. Kandy valdnieki veiksmīgi izmantoja reljefu un stratēģiju, lai ilgstoši pretojās Eiropas kolonizētājiem, taču 19. gadsimta sākumā karaļvalsts tika pievienota Britu Impērijai.

Koloniālā ēra

Eiropiešu iejaukšanās sākās 16. gadsimtā: 1505. gadā pie salas ienāca portugāļi. Viņi izveidoja piekrastes tirdzniecības un misiju stacijas, tomēr nespēja pilnībā kontrolēt iekšzemi. 17. gadsimtā portugāļus nomainīja nīderlandieši (holandieši), kuri nostiprināja kontroli pār tirdzniecību. 1796. gadā briti vilka priekšplānā savu ietekmi, un 1802.–1803. gados — vēlāk formāli — Britu impērija pakļāva visu salu. 1815. gadā Lielbritānija anektēja Kandy karalisti.

Britu koloniālā pārvaldība radīja plašas ekonomiskas pārmaiņas: ieviesa plantāciju sistēmu (kafija, vēlāk tēja un kaučuks), būvēja ceļus un dzelzceļus, kā arī veica administratīvo pārkārtojumu. Lai apgūtu darbaspēku plantācijām, briti ieveda Indijas dienvidu rajonu iedzīvotājus (Indijas tamilus), kas vēlāk radītu sociālas un politiskas sekas.

Postkoloniālā Šrilanka

Šrilanka ieguva neatkarību no Lielbritānijas 1948. gada 4. februārī. Neatkarības sākumposmā valsts bija domīnijas statuss, vēlāk 1972. gadā kļuva par Republiku Šrilanka. Politiskā attīstība pēc neatkarības iezīmējās ar centieniem modernizēt valsti, tomēr arī ar pieaugošu etnisku spriedzi starp sinhalu vairākumu un tamilu minoritāti.

Svarīgi momenti bija 1956. gada "Only Sinhala" likums, kas padarīja singāļu valodu par vienīgo valsts valodu, kā arī jautājumi par pilsonību un zemes sadali, kas radīja neapmierinātību tamilu kopienā. Šīs politikas vēlākīgi veicināja etniskos konfliktus un sevis politisku polarizāciju.

Pilsoņu karš

1980. un 1990. gados spriedze pārauga bruņotā konflikta fāzē starp Šrilankas valdību un separatistisko Tīģeru organizāciju (LTTE — Liberation Tigers of Tamil Eelam), kas centās izveidot neatkarīgu tamilu valsti salas ziemeļos un austrumos. Konflikts oficiāli sākās agrīni 1980. gados un eskalēja līdz pilsoņu karam, kurā cietušo skaits bija desmitiem tūkstošu, izraisot plašas humanitāras krīzes, bēgļu straumes un ekonomiskas sekas.

Pilsoņu karš ilga vairāk nekā divas desmitgades un beidzās ar valdības spēku militāru uzvaru 2009. gadā, kad tika sakauti LTTE cīņas spēki. Kara pēdējās fāzēs un pēc tam radušies cilvēktiesību jautājumi, mājokļu atjaunošana un sāpju dziedēšana palika par neatrisinātiem izaicinājumiem.

Pēckara laikmets

Pēc kara beigām Šrilanka stājās ceļā uz atjaunošanu un attīstību, tomēr process bija sarežģīts. 2004. gada decembrī valsti smagi skāra Indijas okeāna cunami, kas radīja milzīgus zaudējumus cilvēku dzīvībās un infrastruktūrai, vēl vairāk pasliktinot dzīves apstākļus daudzās kopienās.

21. gadsimtā valsts politiskajā dzīvē bija vairāki strauji pavērsieni — ieskaitot teroraktu sēriju 2019. gada Lieldienās (sprādzieni viesnīcās un baznīcās) un vēlāk ekonomisko krīzi 2022. gadā, kuras dēļ notika plaši protesti un valdības maiņa. Ekonomiskās problēmas un ārējā parāda slogs atklāja strukturālās vājības un nepieciešamību pēc plašākām reformām. Vienlaikus tiek īstenotas atjaunošanas programmas, infrastruktūras projekti un centieni veicināt tūrisma atgriešanos.

Rehabilitācija pēc kara ietver arī tiesisku un politisku diskusiju par cilvēktiesībām, taisnīgumu un reģionālo autonomiju. Starptautiskā sabiedrība un vietējās organizācijas mudina uz dialogu un ilgtspējīgiem risinājumiem, lai veicinātu ilgtermiņa mieru un iekļaujošu attīstību.

Turpmāka lasīšana

Lai vairāk uzzinātu par Šrilankas vēsturi, ieteicams skatīt akadēmiskos darbus un mūsdienu analīzes. Dažas noderīgas tēmas un avoti:

• antikāro un viduslaiku Šrilankas arheoloģija un Anuradhapuras/Polonnaruvas pētījumi;
• koloniālās pārvaldes arhīvi — portugāļu, holandiešu un britu avoti;
• etniskās attiecības un konflikta analīze — pētījumi par tamiliem, sinhalu minoritātēm un Indijas tamilu ietekmi;
• pēckara atjaunošanas un reconciliācijas programmas — starptautisku organizāciju un vietējo nevalstisko grupu ziņojumi;
• mūsdienu politikas pārskati, kas aptver ekonomiskās reformas, tūrisma atjaunošanu un demogrāfiskās pārmaiņas.

Šis pārskats sniedz pamatinformāciju par Šrilankas garo un sarežģīto vēsturi — no agrīnās apdzīvošanas līdz mūsdienu politiskajām un sociālajām pārmaiņām. Lai iegūtu dziļāku izpratni, ieteicams lasīt specializētas monogrāfijas, akadēmiskos rakstus un vietējo avotu tulkojumus.

Meklēt pēc burta