Ebreju vēsture Eiropā: no izkliedes līdz integrācijai

Ebreju vēsture Eiropā: ceļš no izkliedes, vajāšanām un geto līdz integrācijai, kultūras ieguldījumam un mūsdienu atjaunotai identitātei.

Ebreji Eiropā ir dzīvojuši tūkstošiem gadu, un viņu izkliedētība (diaspora) un attiecības ar valdošajām iestādēm un tautām ir ievērojami mainījušās. Sākotnēji Romas Republikā un Romas impērijā pastāvēja ebreju minoritāte ar dažādām tiesībām un statusu — no pilsoņu līdz pakļautām kopienām. Pēc romiešu un jūdu kariem 1. un 2. gadsimtā un Tempļa sagraušanas ebreju izkliedēšanās no Palestīnas, — kopā ar jau esošām kopienām Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos — ievērojami palielināja ebreju skaitu Eiropā. Dažās reģiona pilsētās ebreji kļuva par svarīgu tirgotāju, amatnieku un finanšu starpnieku kopienu; viņi runāja vairākās valodās, no kurām vēlāk izveidojās tādas kā jidiš (Ashkenazi jidiš) un ladino (Sephardic judeo-spanish).

Viduslaiki Eiropā bieži bija grūts laiks ebrejiem. Izplatoties kristietībai un ar to saistītam antisemītismam, ebrejiem daudzviet tika liegta pilnvērtīga integrēšanās ar kristiešu sabiedrību. Bieži viņi tika ierobežoti ar īpašiem noteikumiem par dzīvi, strādāšanu un kustību; daudzi dzīvoja atsevišķās pilsētu daļās, ko sauca par geto. Kristīgā baznīca un vietējās varas bieži izvirzīja ierobežojumus — piemēram, aizliegumu ieņemt noteiktus amatus vai apmesties ārpus noteiktajām teritorijām — un reizēm vainoja ebrejus viduslaiku traģēdijās, kas vēl vairāk saasināja naidu (piemēram, apsūdzības par asinssūcību jeb blood libel). Tajā pašā laikā ebrejiem bieži bija pieejamas okupācijas, uz kurām kristieši skopojās — galvenokārt aizdevumu sniegšana uz procentiem —, kas gan ļāva daļai kļūt ekonomiski ietekmīgiem, gan radīja sociālas spriedzes un vainas stereotipus. Spēkā bija gan diskriminācija, gan periodiskas izraidīšanas no valstu teritorijām (piem., no Anglijas un vairākām Rietumeiropas valstīm dažādos laikos).

Dažviet ebreju stāvoklis bija labvēlīgāks. Ebreji tika uzņemti, piemēram, Polijā, kuras karalis izdeva tā sauktos Kališas statūtus (Kaliszas privilēģijas), lai viņus aizsargātu un regulētu attiecības ar vietējo iedzīvotāju kopienu. Šāda juridiska aizsardzība deva ebrejiem lielāku drošību, taču reizēm arī paaugstināja aizdomas un pretestību no kristiešiem, un daļa ebreju — īpaši tā dēvētie aškenazi — pulcējās plašākā mērogā Austrumeiropā. Savukārt Spānijā un Portugālē musulmaņu valdīšanas laikā, Al Andalus periodā, daudzi ebreji piedzīvoja kultūras un intelektuālu uzplaukumu: viņi darbojās medicīnā, filozofijā, tulkošanā un tirdzniecībā. Vēlāk, kad no jauna nostiprinājās kristīgā vara Ibērijā, sekoja plašas izraidīšanas un spiediens pieņemt kristietību; 1492. gada izraidīšana no Spānijas un 1497. gada no Portugāles mainīja reģiona demogrāfiju. Daži meklēja patvērumu Osmaņu impērijā, kur millet sistēmas ietvaros kopienām bieži varēja būt sava jurisdikcija reliģiskos un civiltiesiskos jautājumos, ja vien tās maksāja nodokļus un atzina centralizēto varu.

Pārejot uz renesansi un agrīnajiem jaunajiem laikiem, ebreji Eiropā pakāpeniski piedzīvoja gan emancipāciju, gan jaunas grūtības. Pēc Franču revolūcijas un Napoleona laikmeta reformām vairākās valstīs tika īstenotas sekulāras reformas, kuru mērķis bija samazināt reliģiskas privilēģijas un piešķirt ebrejiem pilsoņu tiesības. Tas noveda pie plašākas integrācijas: daļa ebreju pilnībā asimilējās vai konvertēja (piem., Benjamina Disraeli ģimenes gadījums), daļa saglabāja savu identitāti. 19. gadsimtā vienlaikus attīstījās gan ebreju izcilība zinātnē, mākslā un ekonomijā (izcili domātāji kā Kārlis Markss, Zigmunds Freids, Alberts Einšteins bija Eiropā dzimuši ebreji), gan arī jauni nacionālisma viļņi un vardarbīgas akcijas pret ebrejiem — īpaši impēriju nomalēs, kur notika plašas pogromu sērijas (jo sevišķi Krievijas impērijā). Tas izraisīja masveida emigrāciju uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz Dienvidameriku (piem., Argentīnu) un citur.

20. gadsimta sākumā Eiropā dzīvoja liela ebreju populācija. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Polija pēc Versaļas līguma atkal kļuva neatkarīga, tajā dzīvoja aptuveni 3 000 000 ebreju — lielākā ebreju kopiena Eiropā, kam tuvu bija Padomju Savienība. Tajā pašā laikā mazinājās drošība daudzās austrumeiropiešu kopienās, un daļa ebreju meklēja citur labāku dzīvi vai atgriezās uz to, ko viņi uzskatīja par vēsturisko dzimteni: Palestīnu, kuru 1917. gadā Lielbritānija militāri pārņēma no Osmaņu impērijas un kuras britu politika (piem., Balfūra deklarācija) atbalstīja ebreju nacionālo mājvietu. Daļa ebreju emigrēja arī uz Eiropas Rietumiem un Ameriku. Agrīnās 1930. gadu gadā, Ādolfa Hitlera nākšana pie varas Vācijā radīja jaunu migrācijas vilni uz Rietumeiropu un pāri okeānam — gan tāpēc, ka vācu reālisti un citi baidījās no ebreju klātbūtnes vācu kontrolētajās teritorijās, gan tāpēc, ka vācu politika sākotnēji veicināja emigrāciju.

Tomēr situācija pavērās traģiski ar Otrā pasaules kara sākumu un nacistu okupāciju: daudzu valstu ebreju dzīves tika iznīcinātas. Nacistiskā Vācija sistemātiski īstenoja deportācijas un masu slepkavības politiku, ko pazīstam kā holokausts — apmēram seši miljoni ebreju tika nogalināti, kas bija apmēram divas trešdaļas no pirmskara Eiropas ebreju populācijas. No 1941.–1945. gadam miljoniem cilvēku tika deportēti uz koncentrācijas un iznīcināšanas nometnēm Austrumeiropā; daudzās kopienās visi sabiedriskie un reliģiskie dzīves elementi tika iznīcināti. Pēc kara daudzi izdzīvojušie bija bez mājām (displaced persons) un izvēlējās emigrēt uz Ameriku vai uz priekšpilsētām Ebreju mītnēs — 1948. gadā izveidotajām — Izraēlu. Arī vēlāk komunistiskās un postkomunistiskās vajāšanas daudzviet — īpaši Polijā un citur Austrumeiropā — radīja jaunas bēgļu straumes. No iepriekš aptuvenajiem 3 000 000 ebrejiem Polijā mūsdienās ir palikuši daudz mazāk, iespējams zem 3 000; savukārt Francijā, Apvienotajā Karalistē, Krievijā un Izraēlā saglabājušās salīdzinoši lielākas kopienas.

Pēcnācēju laiki un mūsdienas: pēc Otrā pasaules kara Eiropā daļēji atjaunojās reliģiska un kultūras dzīve: tika atjaunotas sinagogas, dibināti muzeji un mācību iestādes, sākti tiesiski procesi un reparācijas. Tajā pašā laikā ebreju skaits Eiropā palika daudz mazāks nekā pirmskara periodā, jo daudzi pārcēlās uz Izraēlu vai Ameriku. Mūsdienās Eiropā pastāv dažādas ebreju dzīves formas — no ortodoksālām, tradicionālām kopienām līdz reformētiem un sekulāriem ebrejiem; darbojas kultūras centri, skolas un humanitāras organizācijas. Kopienu situācija ievērojami atšķiras pa valstīm: Francijā un Apvienotajā Karalistē joprojām ir ievērojamas kopienas, Vācijā un citur pēdējās desmitgadēs pieaudzis ebreju skaits, daļēji pateicoties imigrācijai no bijušās Padomju Savienības. Tomēr ebreju kopienas saskaras arī ar drošības izaicinājumiem un ar antisemītisma uzliesmojumiem, kas pievērš uzmanību nepieciešamībai gan atmiņai, gan izglītībai un likumdošanas pasākumiem, lai aizsargātu minoritātes.

Kultūras un sabiedriskais ieguldījums: ebreji Eiropā deva nozīmīgu ieguldījumu literatūrā, zinātnē, mākslā, medicīnā un ekonomikā — tas ir svarīgs aspekts continentālās vēstures un kultūras daļa. Nozīmīgas ebreju tradīcijas un valodas, kā jidiš un ladino, ir bagātinājušas vietējo kultūru. Mūsdienu Eiropā pastāv aktīva darba joma atmiņas saglabāšanā (memoriāli, muzeji, mācību programmas) un atjaunotās kopienas cenšas apvienot reliģisko dzīvi ar pilsonisko integrāciju, vienlaikus stiprinot drošību un dialogu starp kopienām.

Vēsture rāda, ka ebreju stāvoklis Eiropā ir bijis mainīgs — no vietējo kopienu izveides un kultūras uzplaukuma līdz pārtraukumiem un traģēdijām. Šī vēsture ir nozīmīga ne tikai ebreju tautai, bet arī Eiropas kopējai atmiņai un nākotnes sadarbībai, kurā jābūt cieņai pret dažādību, atmiņai par pagātni un centieniem novērst nākotnes vardarbību.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kad ebreji pirmo reizi ieradās Eiropā?

Kāds notikums izraisīja lielu ebreju ieplūšanu Eiropā?

J: Kā kristiešu antisemītisms ietekmēja ebrejus viduslaikos?

J: Kā Polija aizsargāja savus ebrejus?

J: Kā Francija reaģēja uz ebreju stāvokli pēc Franču revolūcijas?

K: Kāda bija Hitlera politika pret Eiropas ebrejiem pirms Otrā pasaules kara?

J:Kāds ir mūsdienu ebreju skaits salīdzinājumā ar to, kāds tas bija pirms Otrā pasaules kara?

Meklēt pēc burta