Ebreju vēsture Eiropā
Ebreji Eiropā ir dzīvojuši tūkstošiem gadu, un viņu izkliedētība un attiecības ar valdošajām iestādēm un tautām ir ievērojami mainījušās. Sākotnēji Romas Republikā un Romas impērijā pastāvēja ebreju minoritāte, kurai bija dažādas tiesības un attiecības ar romiešiem. Pēc romiešu un jūdu kariem 1. un 2. gadsimtā un Tempļa sagraušanas ebrejus padzina no Palestīnas, kas ievērojami palielināja viņu skaitu Eiropā (un Ziemeļāfrikā un Āzijā). Viduslaikos, izplatoties kristietībai un kristiešu antisemītismam, apstākļi kopumā bija slikti, un ebrejiem bija aizliegts integrēties (sajaukties) ar kristiešiem, strādāt lielāko daļu darbu un bieži vien viņi tika nošķirti atsevišķās pilsētu daļās, ko sauca par geto. Viņiem bija atļauts veikt atsevišķus darbus, ko kristieši nedrīkstēja darīt, piemēram, aizdot cilvēkiem naudu uz procentiem, kas bija nepieciešama mūsdienu ekonomikā, bet ko kristieši uzskatīja par neķītru vai sliktu. Tas padarīja vairākus ebrejus bagātus, bet arī palielināja pretestību un vajāšanas.
Ebreji beidzot tika uzņemti Polijā, kuras karalis pasludināja Kališas statūtus, lai viņus aizsargātu. Piemēram, kristieši nevarēja liecināt pret ebrejiem par noziegumu izdarīšanu, kas parasti noveda pie netaisnīgām apsūdzībām un sodiem. Tomēr daudziem kristiešiem šī aizsardzība pastiprināja viņu pretestību. Tomēr daudzi ebreji, tā sauktie aškenazi, tās dēļ pulcējās Austrumeiropā. Spānijā un Portugālē musulmaņu valdīšanas laikā, tā sauktajā Al Andalus periodā, ebreji kopumā tika pieņemti, lai gan viņi nevarēja piedalīties valsts pārvaldē. Pēc tam, kad Ibērijas pussalā tika atjaunota kristiešu vara, ebrejus noraidīja un vajāja, ja viņi palika. Daži meklēja patvērumu Osmaņu impērijā, kas tolaik bija samērā iecietīga pret ebrejiem un kristiešiem un ļāva viņiem izveidot savas tiesas un likumus, ja vien viņi maksāja nodokļus un nepretojās Osmaņu valdībai.
Pēc renesanses un agrīnajos jaunajos laikos ebreji arvien vairāk integrējās un arvien vairāk valstīs viņiem tika atļauts dzīvot atklāti kā ebrejiem. Pēc Franču revolūcijas Francijā un citās Eiropas valstīs, kuras ietekmēja Napoleona I vadītā Francijas vara, tika ieviesti sekulāri likumi, kuru mērķis bija atcelt reliģiju publiskajā sfērā un asimilēt ebrejus, t. i., atvērtāk izturēties pret viņiem kā pret pilsoņiem un sabiedrības locekļiem, kuri privāti varēja ticēt, kam vēlas, un joprojām būt sabiedrības locekļi. Arī citi ebreji sāka atteikties no savas reliģijas vai labprātīgi integrējās plašākā sabiedrībā, piemēram, kļūstot par kristiešiem, kā Lielbritānijas premjerministra Benjamina Disraeli tēvs Īzaks d'Israeli. Tomēr daudzās Eiropas valstīs līdz pat 19. un 20. gadsimtam bija ierobežojumi attiecībā uz ebrejiem, piemēram, aizliegums strādāt noteiktās profesijās vai ieņemt valsts amatus. Tomēr daudzi ebreji, piemēram, Kārlis Markss, Zigmunds Freids un Alberts Einšteins, kļuva par ievērojamiem zinātniekiem vai sabiedrības intelektuāļiem. Vēl tikai pirms simts gadiem tas būtu bijis neiespējami.
Līdz ar moderno laiku un pakāpenisku republiku un konstitucionālo monarhiju izveidi visā Eiropā apstākļi ebrejiem kļuva daudz labāki. Tomēr daži deva priekšroku emigrācijai uz Amerikas Savienotajām Valstīm un citām Amerikas valstīm, tostarp Argentīnu, kur līdz pat šai dienai ir liela ebreju kopiena. Galu galā Amerikas Savienotajās Valstīs pulcējās lielākā ebreju populācija ārpus Krievijas impērijas. Pēc tam, kad Polija pēc Versaļas līguma atkal kļuva par neatkarīgu valsti, tajā dzīvoja lielākā ebreju populācija Eiropā - aptuveni 3 000 000 ebreju. Padomju Savienībā, kas izveidojās 1922. gadā, bija gandrīz tikpat daudz. Līdz ar Ādolfa Hitlera nākšanu pie varas Vācijā atkal palielinājās emigrācija uz Rietumeiropas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm, ko atbalstīja vācieši, kuri nevēlējās, lai ebreji atrastos Vācijas pārvaldītajā teritorijā. Vēl vairāk ebreju emigrēja uz Palestīnu, ko 1917. gadā Apvienotā Karaliste atņēma Osmaņu turkiem, lai izveidotu ebreju dzimteni. Hitlers uz laiku atbalstīja šo migrāciju, bet briti bija skeptiski, jo lielāks ebreju skaits nozīmēja konfliktus ar vietējiem arābiem, kuri pretojās ebreju imigrācijai, un reģionā notika vairākas asiņainas sacelšanās starp viņiem un britu karaspēku. Sākoties Otrajam pasaules karam, nacistu kontrolētā Vācijas armija okupēja lielāko daļu Eiropas un sāka deportēt ebrejus uz austrumiem, galu galā īstenojot masu slepkavību politiku, kas pazīstama kā holokausts. Pēc 1942. gada visi Vācijas kontrolē esošie ebreji (ar ļoti nedaudziem izņēmumiem) tika nosūtīti uz Austrumeiropu un nogalināti vai nostrādāti līdz nāvei. Galu galā līdz nacistiskās Vācijas sakāvei 1945. gadā tika nogalinātas aptuveni divas trešdaļas Eiropas ebreju. Neskartas palika tikai Albānijas, Dānijas, Zviedrijas, Šveices, Spānijas, Portugāles, Lielbritānijas un Īrijas ebreju kopienas, bet Itālijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas ebreju kopienas tika skartas daudz mazāk. Daudzi atlikušie ebreji pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Palestīnu, kur 1948. gadā tika izveidota Izraēla kā ebreju vairākuma valsts, kā rezultātā Eiropa zaudēja lielāko daļu ebreju iedzīvotāju, bet Amerikas Savienotās Valstis kļuva par valsti ar vislielāko ebreju skaitu. Arī vēlākās vajāšanas komunistiskajā Polijā un citās valstīs izraisīja vēl vairāk bēgļu. No 3 000 000 ebreju Polijā mūsdienās ir palikuši mazāk nekā 3 000 ebreju. Tomēr Francijā, Apvienotajā Karalistē un Krievijā ir palikušas ievērojamas kopienas, kas ir salīdzināmas ar pirmskara laiku.
Karte, kurā redzams ebreju skaita pieaugums vai samazinājums no 1945. līdz 2010. gadam. Lielākajā daļā valstu pēc kara notika ebreju emigrācija, bet, piemēram, Francijā ebreju iedzīvotāju skaits palielinājās.
Karte, kurā attēlota ebreju pārvietošanās, bieži piespiedu kārtā, viduslaikos.
Karte ar krāsām, kurā attēlots, kā ebreju kopienas ietekmēja Otrais pasaules karš un holokausts. Kopumā kara laikā tika nogalinātas aptuveni 2/3 ebreju.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kad ebreji pirmo reizi ieradās Eiropā?
A: Ebreji Eiropā ir dzīvojuši tūkstošiem gadu, kopš Romas republikas un Romas impērijas laikiem.
Kāds notikums izraisīja lielu ebreju ieplūšanu Eiropā?
A: Pēc romiešu un jūdu kariem pirmajā un otrajā gadsimtā un Tempļa sagraušanas ebreji tika padzīti no Palestīnas, kas ievērojami palielināja viņu skaitu Eiropā (un Ziemeļāfrikā un Āzijā).
J: Kā kristiešu antisemītisms ietekmēja ebrejus viduslaikos?
A: Viduslaikos, izplatoties kristietībai un kristīgajam antisemītismam, ebreju stāvoklis kopumā bija slikts. Viņiem bija aizliegts integrēties (sajaukties) ar kristiešiem, strādāt lielāko daļu darbu, un bieži vien viņi tika izolēti atsevišķās pilsētu daļās, ko sauca par geto.
J: Kā Polija aizsargāja savus ebrejus?
A: Polijas karalis pasludināja Kališas statūtus, lai viņus aizsargātu. Piemēram, kristieši nevarēja liecināt pret ebrejiem par noziegumu izdarīšanu, kas parasti noveda pie netaisnīgām apsūdzībām un sodiem.
J: Kā Francija reaģēja uz ebreju stāvokli pēc Franču revolūcijas?
A: Pēc Franču revolūcijas Francija ieviesa sekulārus likumus, kuru mērķis bija atcelt reliģiju publiskajā sfērā un asimilēt ebrejus, uztverot viņus atklātāk kā pilsoņus un sabiedrības locekļus, kas privāti var ticēt, kam vēlas.
K: Kāda bija Hitlera politika pret Eiropas ebrejiem pirms Otrā pasaules kara?
A: Pirms Otrā pasaules kara sākuma Ādolfs Hitlers atbalstīja Eiropas ebreju emigrāciju uz citām valstīm, piemēram, Palestīnu vai Ameriku, bet galu galā pieņēma masveida slepkavību politiku, kas pazīstama kā holokausts, saskaņā ar kuru visi Vācijas kontrolē esošie ebreji tika nosūtīti uz austrumiem vai apstrādāti līdz nāvei.
J:Kāds ir mūsdienu ebreju skaits salīdzinājumā ar to, kāds tas bija pirms Otrā pasaules kara?
A:Mūsdienās joprojām ir saglabājušās ievērojamas kopienas, kas ir salīdzināmas ar tām, kādas bija pirms Otrā pasaules kara Francijā, Apvienotajā Karalistē, Krievijā, tomēr daudzas valstis Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas okupācijas dēļ zaudēja lielāko daļu, ja ne visus ebreju iedzīvotājus, piemēram, Polija, kur no 3 miljoniem ebreju pirms Otrā pasaules kara mūsdienās ir palikuši tikai 3 000 cilvēku.
