Insei (院政), pazīstams arī kā "klostervaldība", ir sena japāņu termins, kas nozīmē īpašu imperatora valdības formu.

Insei sistēmā monarhs atteicās no troņa vai atkāpās no amata, un tika iecelts jauns imperators, tomēr vecais imperators saglabāja ievērojamu varu un ietekmi galmā un valstī. Imperatori, kuri atkāpās no publiskās dzīves, neatteicās no savām daudzajām pilnvarām. Praksē atkāpies imperators atteicās tikai no laikietilpīgā ceremoniālo lomu un formālo pienākumu sloga.

Bija imperatori, kas atteicās no amata pirms un pēc Heian perioda; tomēr termins Insei visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu to imperatora sistēmu, ko 1086. gadā ieviesa imperators Širakava. Šī sistēma bija ļoti nozīmīga pirms Kamakuras shogunāta izveidošanās 1192. gadā.

Kā darbojās insei

Atkāpies imperators, ko parasti dēvē par jōkō (上皇) vai Daijō Tennō (太上天皇), bieži izveidoja savu atsevišķu birokrātiju un mājsaimniecību — savu “klosteri” vai rezidenci — no kuras viņš vadīja valsts lietas. Lai gan formāli tronis atradās jaunā imperatora rokās, klostera imperators:

  • turēja kontroli pār personāl jautājumiem — iecēla vai atbalstīja augstus ierēdņus un vietējos amatniekus;
  • uzraudzīja zemes un ieņēmumus — kontrolēja muižas (shōen) un to ienākumus, kas nodrošināja materiālo bāzi viņa darbībām;
  • izdeva rīkojumus un līgumus caur savu birokrātiju, tādējādi faktiski īstenojot izpildvaru bez publiskajām ceremonijām;
  • dažkārt uzņēma budisma tonsūru (nyūdō) — tas nostiprināja gan garīgo prestižu, gan attaisnoja atkāpšanos no publiskām funkcijām.

Politiskā fona un galvenie spēki

Insei attīstījās Heian laikmeta apstākļos, kad Fujiwara klana valsts pārvaldes ietekme bija ļoti spēcīga, galvenokārt caur regencēm (sesshō un kampaku). Daži imperatori, piemēram, Go-Sanjō un vēlāk Širakava, centās samazināt Fujiwara dominanci — insei ļāva viņiem saglabāt reālu varu, apiet regentu mašīnu un veidot neatkarīgāku politiku. Atkāpies imperators varēja izmantot gan tradicionālās tiesiskas normas, gan personīgās saites ar aristokrātiju un tempļiem, lai nostiprinātu savu pozīciju.

Slaveni piemēri un konflikta epizodes

Vēstures avotos par nozīmīgiem cloistered imperatoriem bieži min imperatoru Širakavu, kurš 1086. gadā simboliski nostiprināja šo praksi, un vēlāk — imperatoru Go-Shirakavu, kura ietekme 12. gadsimtā bija izšķiroša un saistīta ar Hōgen un Heiji sacelšanos un politiskajām cīņām starp klaniem. Šīs cīņas parādīja, ka, lai gan insei deva imperatoriem jaunas iespējas rīkoties, tai bija arī konfliktu potenciāls — tā radīja papildu centru varai, kas dažkārt sacentās ar provincēs augošajām bruņoto klanu ambīcijām.

Atkritums un mantojums

Lai gan insei padarīja imperatorus efektīvākus politiskos aktierus Heian laikmeta otrajā pusē, sistēmas ilgtspēja bija atkarīga no reālās varas bāzes — zemes, ienākumiem un militārā atbalsta. Ar laiku jauni spēki, īpaši Taira un Minamoto klani, kļuva politiski un militāri dominējoši. 1192. gadā izveidojot Kamakuras shogunātu, samuraju elite nodrošināja jaunu varas centru, kas būtiski samazināja insei nozīmi kā reālu varas instrumentu. Tomēr cloistered imperatoru institūcija atstāja nozīmīgu mantojumu: tā demonstrēja imperatora varas elastīgumu un Heian politikas sarežģītību, un tā ietekmēja gan valsts pārvaldes praksi, gan kultūras dzīvi.

Secinājums

Insei bija praktiska un neatkarīga varas forma, kas ļāva atkāpies imperatoriem saglabāt un pat paplašināt savu ietekmi, neraugoties uz formālām ceremonijām un tronī sēdošo jaunāko valdnieku klātbūtni. Šī klostervaldības prakse bija nozīmīgs posms japāņu politiskās evolūcijas vēsturē — tā nedaudz mainīja varas dalījumu starp imperatoru, aristokrātiju un vēlāk bruņoto klanu, līdz pat pārejai uz samuraju varu Kamakura periodā.