Īrijas pašpārvalde (Home Rule): vēsture un ceļš uz neatkarību

Iepazīsties ar Īrijas pašpārvaldes vēsturi — Home Rule cīņas, Ulsteras pretestību, Sinn Féin lomu un ceļu uz 1921. gada Anglo-īru līgumu un neatkarību.

Īrijas pašpārvalde bija ierosināta Īrijas valsts pārvaldes sistēma, saskaņā ar kuru Īrijai būtu sava valdība Apvienotās Karalistes sastāvā. Līdz 1920. gadam Īriju tieši pārvaldīja Lielbritānijas valdība. Britu parlamenta deputāti mēģināja pieņemt likumprojektus par Home Rule 1896., 1893. un 1912. gadā, taču tie nekad neguva pietiekami daudz balsu, lai tiktu pieņemti. Īru nacionālisti atbalstīja Home Rule, bet īru unionisti bija pret to.

1886. gada likumprojektu atbalstīja Liberālā partija, taču tas nesaņēma pietiekami daudz balsu Pārstāvju palātā. Par 1893. gada likumprojektu nobalsoja pietiekami daudz deputātu, lai to pieņemtu Pārstāvju palātā, bet ne Lordu palātā. Viljams Gladstons bija svarīgs abu likumprojektu atbalstītājs. Arī 1912. gada likumprojekts tika pieņemts Pārstāvju palātā, bet ne Lordu palātā. 1912. gadā unionisti Ulsterā parakstīja dokumentu, ko sauca par Ulsteras paktu, un izveidoja armiju ar nosaukumu Ulsteras brīvprātīgie, lai cīnītos pret Home Rule.

Lai gan daudzi nacionālisti vēlējās Home Rule, daži uzskatīja, ka tas nav pietiekami labi. Lielākā daļa partijas Sinn Féin biedru vēlējās, lai Īrija būtu pilnībā atdalīta no Lielbritānijas. Sinn Féin 1916. gadā kļuva par ietekmīgāko partiju un izveidoja savu valdību Dublinā - Dáil Éireann. Īrijas nacionālisti 1919.-1921. gadā cīnījās Īrijas Neatkarības karā pret Lielbritānijas valdību. 1920. gadā Lielbritānija pieņēma likumu, kas noteica, ka būs divi parlamenti - viens Ziemeļīrijai un otrs Dienvidīrijai. Tas bija sava veida Home Rule. Tomēr Dienvidīrijas parlaments tā arī nesanāca. Karš beidzās tikai ar 1921. gada Angloīrijas līgumu, ar kuru tika izveidota Īrijas brīvvalsts. Īrijas brīvvalstī joprojām bija tas pats karalis, kas Lielbritānijā, bet tai bija atsevišķa valdība.

Papildu konteksts un notikumu secība

Kāpēc Home Rule radās? 19. gadsimtā Īrijā pieauga nacionālistiska kustība, kuru veicināja neapmierinātība ar tiešo britu pārvaldi, zemes reforma un kultūras atmoda. Home Rule piedāvāja kompromisu — pašu likumdošanu vietējiem jautājumiem, saglabājot Īriju Apvienotās Karalistes sastāvā un karali kā galvu.

Galvenie pagrieziena punkti:

• 1886., 1893. un 1912. gada Home Rule likumprojekti — katrs no tiem atspoguļoja spraigas debates britu parlamentā un plašu sabiedrības polarizāciju.
• 1911. gada Parlamenta akts (Parliament Act) samazināja Lordu palātas veto varu, padarot iespējamu, ka 1912. gada likumprojekts varētu stāties spēkā, taču tā īstenošana tika atlikta.
• 1912. gada Ulsteras pakts un Ulsteras brīvprātīgo (UVF) mobilizācija — unionistu pretošanās noveda pie bruņotas paramilitāras kustības, kas importēja ieročus 1914. gadā.
• 1914.–1918. gadā Pasaules kara sākums apturēja Home Rule īstenošanu; tajā pašā laikā radās pretējas bruņotas grupas arī nacionālistu pusē (piem., Irish Volunteers).
• 1916. gada lielais pavērsiens — Lieldienu sacelšanās Dublinas centrā, lai gan militāri apspiesta, radīja simpātijas pret radikālāku neatkarības politiku un paātrināja Sinn Féin pieaugumu pēc sacelšanās.
• 1918. gada vispārējās vēlēšanas: Sinn Féin ieguva lielāko daļu Īrijas deputātu vietu, atteicās no vietu apmeklēšanas Lielbritānijas parlamentā un 1919. gadā proklamēja neatkarību, izveidojot Dáil Éireann.
• 1919.–1921. gada Īrijas Neatkarības karš — bruņots konflikts starp britu spēkiem un īru republikas spēkiem (IRA), kurš noveda pie sarunām un pagaidu pamiera.

No Home Rule uz neatkarību

1920. gada Government of Ireland Act bija mēģinājums parlamentāri atrisināt konfliktu, izveidojot divus pašvaldības parlamentus — Ziemeļīrijā tas tika īstenots un darbība sāka ritēt, bet Dienvidīrijā izveidotais parlaments nekad nemanāmi nedarbojās, galvenokārt tāpēc, ka īru republicieši neatzina šādu risinājumu. Rezultātā turpinājās sarunas, kas noveda pie 1921. gada Anglo‑īrijas līguma.

Anglo‑īrijas līgums izveidoja Īrijas brīvvalsti kā dominjonu — valsti ar plašu pašpārvaldi, bet ar saikni ar Britu monarhiju. Līgums bija ļoti pretrunīgs un izraisīja 1922.–1923. gada Īrijas pilsoņu karu starp tiem, kas atbalstīja līgumu (pro‑līguma) un tiem, kas to noraidīja, jo tas nenodrošināja pilnīgu republikas statusu.

Nākamie soļi pēc brīvvalsts izveides

Īrijas brīvvalsts institūcijas un konstitucionālais statuss vēl ilgi attīstījās: 1937. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas radīja valsti ar nosaukumu Éire, bet pilnīgu republikas statusu valsts formāli ieguva 1949. gadā, izstājoties no Lielbritānijas kopīgajā pārmantotajā institūcijā (Commonwealth) un pasludinot sevi par Republiku Īriju.

Secinājums: Home Rule bija gan politiska programma, gan kompromisa piedāvājums, kas ilgu laiku dominēja īru‑britu attiecību diskursā. Tomēr pastāvīgie iekšējie un ārējie spiedieni — bruņotas pretošanās Ulsterā, pasaules karš, radikalizācija pēc 1916. gada un impēriskā politika — noveda no Home Rule diskusijām uz pilnīgu valsts neatkarības cīņu un galu galā — uz Īrijas brīvvalsts un vēlāk Republikas izveidi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Īrijas Home Rule?

J: Kas atbalstīja un kas bija pret Home Rule?

J: Kā unionisti reaģēja uz 1912. gada likumprojektu?

J: Ko daži nacionālisti domāja par Home Rule?

J: Kas notika pēc 1916. gada?

Kāds likums tika pieņemts 1920. gadā?

J: Kā Īrija ieguva neatkarību?

Meklēt pēc burta