Īrijas vēsture: pārskats no agrīnajām apmetnēm līdz mūsdienām

Neviens precīzi nezina, kad pirmie cilvēki ieradās Īrijā. Izmantojot radiometrisko datēšanu, zinātnieki atklāja, ka lāča kauls ar naža nospiedumiem ir 12 500 gadu vecs. Iespējams, ka cilvēki Īrijā dzīvoja jau tolaik. Līdz 7900. gadam pirms mūsu ēras Īrijā dzīvoja mednieki un vācēji (cilvēki, kas ēda savvaļas augus un dzīvniekus). Šo laiku sauca par akmens laikmetu. Ap 4000 gadu pirms mūsu ēras viņi sāka veidot fermas, kurās izmantoja dzīvniekus un augus. Viņi izgatavoja keramikas traukus, akmens darbarīkus, koka mājas un lielus kapus. Bronzas laikmets sākās ap 2500. gadu pirms mūsu ēras. Cilvēki iemācījās izgatavot lietas no tādiem metāliem kā bronza, zelts un varš, bet lielākoties tās bija tikai bagātiem cilvēkiem. Cilvēki sāka arī aust un apstrādāt ādu. Tika uzceltas lielas telpas metāla ieroču glabāšanai. Dzelzs laikmets sākās ap 600. gadu pirms mūsu ēras vai agrāk, kad cilvēki sāka izgatavot dzelzs darbarīkus. Dzelzs laikmeta laikā Īrijā ieradās ķelti, tāpēc sāka runāt ķeltu valodās. Ķelti līdzi atveda savu mākslas stilu. Laikā no 1. līdz 400. gadam mūsu ēras romiešu karavīri, iespējams, iebruka Īrijā, taču Īrija nepievienojās Romas impērijai. Aptuveni pieci karaļi katrs valdīja lielā Īrijas daļā.

gadsimta 300. gados Īrijā tika ieviesta kristietība un rakstība. Svētais Patriks bija slavens ar kristietības izplatīšanu Īrijā 400. gados, taču viņš nebija pirmais kristietis Īrijā. Nākamo 300-400 gadu laikā arvien vairāk īru kļuva kristieši. Īrijas klosteros ieradās kristiešu mūki no citām valstīm. Daži klosteri pārtapa par pilsētām. Galvenās ēkas no 400. līdz 800. gadam mūsu ēras bija apaļi no zemes būvēti forti (raths vai ringforts) ar mājām iekšpusē. Lielākā daļa mežu tika izcirsti, lai izveidotu saimniecības. Šajā laikā radās dažas jaunas karaļvalstis. Uí Néill karaliste Ziemeļīrijā pārņēma teritoriju, ko sauca par Tāru, un pēc tam valdīja pār visām pārējām karalistēm. Viņus sauca par augstajiem karaļiem.

800. gadā gandrīz visi bija kristieši. Viņus sauca par galiešiem, un viņi runāja galiešu valodā. 795. gadā iebruka vikingi, jūrnieki no Skandināvijas, un aplaupīja daudzas pilsētas. Vikingi valdīja pār īru karaļiem. Viņi uzcēla Dublinu un citas pilsētas un pilsētiņas piekrastē. 902. gadā kristiešu īru karaspēks izspieda vikingus, bet 917. gadā vikingi atgriezās un nodibināja jaunu Dublinas karalisti. Laika gaitā vikingi dibināja jaunas karaļvalstis. gadsimta 1000. un 1100. gados vikingi vai nu aizgāja, vai arī kļuva par īru kultūras sastāvdaļu.

Munsteras karalis Braiens Boru cīnījās pret Leinsteru un 1000. gadu sākumā kļuva par augsto karali. Pēc tam augstie karaļi nāca no četrām provincēm: Munstera, Leinstera, Ulstera un Konnahta. Katrai provincei bija arī savs karalis.

1100. gadā Ruaidrī Ua Conchobair bija augstākais karalis. Viņš piespieda Leinsteras karali Diarmaidu Mac Murchadu pamest savu karalisti. Diarmaids lūdza Anglijas normāņu karali Henriku II palīdzēt viņam atgūt zemi. Henrijs piekrita, un 1167. gadā Īrijā iebruka normāņu (un velsiešu) bruņinieku armija. Bruņiniekus vadīja Ričards de Klērs, saukts par Strengbow. Henrijs uzskatīja, ka Normandijas bruņinieki un Strongbow ir pārāk spēcīgi, tāpēc viņš nolēma pārņemt Īriju. Viņš 1171. gadā devās uz Īriju ar savu floti. Henrijs iekaroja Īriju un nodeva to savam jaunākajam dēlam Jānim. Henrijs uzskatīja, ka Jānis nekad nekļūs par Anglijas karali, tāpēc viņš padarīja Jāni par Īrijas lordu. Taču pēc visu savu brāļu nāves 1199. gadā Jānis kļuva par Anglijas karali. Pēc tam Īrijā valdīja Anglijas karalis. Anglijas normāņu lordi sāka pārņemt arvien lielāku Īrijas daļu. Viņi pārsvarā dzīvoja austrumu un dienvidu piekrastes tuvumā, un dažas zemes joprojām pārvaldīja Īrijas karaļi.

Normandiešu valdnieki savā zemē uzcēla jaunas pilis un pilsētas. Daudzi cilvēki no Anglijas ieradās Īrijā, lai iegūtu vairāk zemes. Angļu, normāņu jeb anglo-normāņu lordi sadalīja zemi teritorijās, ko sauca par muižām. Viņi ap saimniecībām iežogoja sētas, lai visi zinātu, kam pieder saimniecība. Saimniecības tika uzlabotas, lai mazākā platībā varētu izaudzēt vairāk. Anglo-normāņi sēja vairāk kviešu un audzēja vairāk aitu. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga. 1297. gadā anglo-normāņi izveidoja Īrijas parlamentu, kurā pulcējās, lai pieņemtu likumus.

Gēlu īri bieži centās pārņemt kontroli no anglo-normāņiem. 1315. gadā Skotijas lords Edvards Brūss (Edward Bruce) apvienojās ar īriem, lai cīnītos pret anglo-normāņiem. 1318. gadā anglo-normāņi uzvarēja karā. Taču anglo-normāņu valdnieki kļuva vājāki. Līdz 1500. gadam Anglija kontrolēja tikai nelielu Īrijas austrumu daļu, ko sauca par Pale. Pārējā Īrijas daļā cilvēki runāja īru valodā un baudīja īru kultūru.

Īrijā bija gubernators (valdnieks), kuram bija jābūt lojālam Anglijas karalim. 1530. gados gubernators Tomass Ficdžeralds sacēlās pret Angliju. Tāpēc Anglijas karalis Henrijs VIII vēlējās iegūt lielāku varu. Viņš 1541. gadā pasludināja sevi par Īrijas karali, nevis Īrijas valdnieku. Angļi Īrijā uzcēla militārus cietokšņus. Angļu kolonisti pārcēlās uz Īrijas teritorijām, ko sauca par plantācijām. Viņi izmantoja angļu likumus un pārņēma lielu daļu Īrijas. Deviņu gadu kara laikā 1590. gados īru karavīri no Ulsteras cīnījās pret angļiem.

Lielākā daļa īru bija katoļi. Apmetņi lielākoties bija protestanti. Ulsterā, kas bija lielākā plantācija, apmetņi pārsvarā bija prezbiteriāņi no Skotijas. Pārējās provincēs kolonisti pārsvarā bija anglikāņi no Anglijas. Anglijas karaļi un Anglijas parlaments vēlējās, lai īri būtu anglikāņi. Viņi izveidoja Īrijas baznīcu, kas bija Anglikāņu baznīcas atzars. gadsimta 1600. gada krimināllikumi sodīja īrus, kuri neievēroja Īrijas baznīcu. Anglikāņi kļuva spēcīgāki. Šo laiku sauca par protestantu valdīšanas laiku. Tas bija gals galiešu Īrijai.

1700. gados Īrijas katoļi bija nabadzīgi zemnieki. Viņi pārsvarā ēda kartupeļus, un viņiem nedrīkstēja piederēt zeme. Bija sacelšanās pret muižniekiem un angļu varu, taču tās lielākoties cieta neveiksmi. 1801. gadā ar Savienības aktiem Īrija tika pievienota Lielbritānijai, izveidojot Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti (AK). Īrijas parlaments kļuva par daļu no Apvienotās Karalistes parlamenta Londonā.

1831. gadā valdība lika pamatskolās mācīt angļu, nevis īru valodā. Bērni tika sodīti, ja skolā runāja īru valodā. Cilvēkiem bija jārunā angliski, ja viņi vēlējās iegūt labu darbu. No 1845. līdz 1849. gadam slimība iznīcināja kartupeļu stādus, kas izraisīja Lielo badu jeb īru kartupeļu badu. Aptuveni miljons cilvēku nomira badā, un vēl miljons pārcēlās uz citām valstīm. Bads visvairāk skāra īrus, jo viņi bija nabadzīgi. Vairāk cilvēku pārgāja no īru valodas uz angļu valodu. Daži apgalvo, ka cilvēki nomira badā, jo raža Īrijā tika pārdota citām valstīm. Šīs kultūras varēja pabarot Īrijas iedzīvotājus. Daudzi īri bija spiesti pamest savu zemi, jo nespēja maksāt īres maksu zemes īpašniekiem. Dažiem nācās strādāt valdības izveidotajās rūpnīcās, jo bija jāievieš Īrijas nabadzīgo likumi. No 1870. līdz 1890. gadiem notika vardarbība starp Zemes līgu un valdību. Zemes līga vēlējās samazināt nomas maksu un pirkt zemi.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta 90. gadu sākumā Lielbritānijas valdība atviegloja īriem zemes pirkšanu. 1886. gadā Liberālā partija mēģināja izveidot jaunu Īrijas parlamentu. Šo ideju sauca par Home Rule. Tomēr parlaments neļāva Īrijai ieviest Home Rule. Ap 1900. gadu Īrijas iedzīvotāji sadalījās nacionālistos, kuri vēlējās Home Rule jeb neatkarību, un unionistos, kuri vēlējās, lai pār viņiem valda Lielbritānija. Nacionālisti lielākoties bija katoļi, kas dzīvoja lauku apvidos. Unionisti lielākoties bija protestanti, kas dzīvoja pilsētās. Unionisti uztraucās, ka viņi zaudēs savas tiesības, ja Īrijai būs sava valdība. Dažās Īrijas daļās unionisti lielākoties bija bagāti. Taču Ulsterā daudzi unionisti bija strādnieki, kuri vēlējās, lai augstākajai šķirai būtu mazāk varas.

1912. gadā daži cilvēki parlamentā atkal mēģināja panākt Home Rule. Aptuveni 500 000 unionistu Ulsterā parakstīja petīciju pret Home Rule, ko sauca par Ulsteras Konventu. Viņi arī izveidoja armiju, ko sauca par Ulsteras brīvprātīgajiem. Īru nacionālisti izveidoja armiju ar nosaukumu Īru brīvprātīgie. Līdz 1914. gadam valdība bija pārāk noraizējusies par Pirmo pasaules karu, lai domātu par Home Rule. Gan nacionālisti, gan unionisti Pirmajā pasaules karā cīnījās britu militārajās vienībās.

1916. gadā notika īru sacelšanās, kuri vēlējās kļūt neatkarīgi. Lielbritānija to ātri apturēja, bet daudzi īri bija dusmīgi. Viņi ievēlēja neatkarības partiju Sinn Féin, kas ieņēma lielāko daļu vietu Īrijas parlamentā. Sinn Féin biedri atteicās doties uz Londonu, lai iestātos parlamentā. Tā vietā viņi izveidoja jaunu asambleju Dublinā, ko sauca par Dáil Éireann (vai Dáil). Sinn Féin paziņoja, ka Īrija tagad ir neatkarīga. 1918. gadā viņi organizēja Īrijas brīvprātīgos, izveidojot Īrijas Republikānisko armiju (IRA). No 1919. līdz 1921. gadam IRA cīnījās karā pret britiem (Īrijas neatkarības karš), lai kļūtu par atsevišķu valsti. 1920. gadā britu valdība nolēma sadalīt Īriju Dienvidīrijā (Pagaidu valdība), kas veidoja aptuveni 5/6 salas, un Ziemeļīrijā. Dails un Lielbritānija 1922. gadā parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Dienvidīrija kļuva par Īrijas Brīvu valsti. Tā joprojām bija savienota ar Apvienoto Karalisti, bet tai bija lielāka brīvība. Tomēr IRA vēlējās pilnībā izstāties no Apvienotās Karalistes. Viņi izcīnīja karu (Īrijas pilsoņu karš) pret Īrijas brīvvalsts valdību. IRA pārtrauca karadarbību 1923. gadā.

Ziemeļīrijā no 1922. līdz 1972. gadam valdīja Ulstera unionistu partija. Tās pirmais premjerministrs Džeimss Kreigs apgalvoja, ka tā ir protestantu valsts. Īrijas brīvvalsts 1937. gadā ieguva jaunu konstitūciju, ar kuru tika izveidota tās valdība. 1949. gadā Īrija izstājās no Britu sadraudzības un kļuva par Īrijas Republiku (dažkārt saukta vienkārši par Īriju). 1969. gadā Ziemeļīrijā pieauga vardarbība starp nacionālistiem katoļiem un unionistiem protestantiem. Lai aizstāvētu katoļticīgos un apvienotu Īriju, tika izveidota Pagaidu IRA. No 1969. gada līdz 1998. gadam starp Pagaidu IRA un Apvienotās Karalistes armiju notika pastāvīgas cīņas (The Troubles).

1998. gadā Īrijas vēlētāji apstiprināja Belfāstas vienošanos jeb Lielās piektdienas vienošanos, kas nozīmēja, ka viņi piekrīt Ziemeļīrijas palikšanai Apvienotajā Karalistē. Ziemeļīrija varētu pievienoties Īrijas Republikai, ja to vēlētos vairāk nekā puse vēlētāju. Ar šo vienošanos tika izveidotas arī padomes, kurās ministri no abām Īrijas daļām strādāja kopā. Ziemeļīrija 1998. gadā ieguva jaunu valdību.

Lielāko 20. gadsimta daļu (1900-1999) Īrijas Republikā vairāk nekā 90 % iedzīvotāju bija katoļi. Iedzīvotāji un valdība bija sociāli konservatīvi. Laulības šķiršana, kontracepcijas līdzekļi un aborti nebija atļauti līdz pat 20. gadsimta beigām. Īrijas Republikas valdība 1927. gadā izveidoja Elektroapgādes pārvaldi, lai pārvaldītu elektrību. Līdz 20. gadsimta 60. gadiem 80 % lauku ģimeņu bija elektrība. Vienotais elektroenerģijas tirgus tika izveidots 2007. gadā, lai apgādātu visu Īriju.

Īrijas Republika un Apvienotā Karaliste 1973. gadā pievienojās Eiropas Ekonomikas kopienai, kas kļuva par Eiropas Savienību (ES). 90. gados Īrijas Republika kļuva par Eiropas vienotā tirgus daļu. Eiropas vienotajā tirgū ir atļauts ceļot un pārdot preces starp valstīm. 20. gadsimta beigās ekonomika strauji attīstījās, un no lauksaimniecības tā pārtapa galvenokārt par pakalpojumu un rūpniecības nozari. Apvienotā Karaliste, tostarp Ziemeļīrija, 2020. gadā izstājās no Eiropas Savienības, bet Apvienotā Karaliste un Īrijas Republika vienojās nekontrolēt robežas šķērsošanu.