Irānas un Irākas karš bija karš starp Irākas un Irānas bruņotajiem spēkiem, kas ilga no 1980. gada septembra līdz 1988. gada augustam. To bieži sauc par Pirmo Persijas līča karu; nosaukums Persijas līča karš parasti attiecināms uz vēlākajiem notikumiem reģionā, īpaši pēc Kuveitas iebrukuma 1990. gadā un Irākas un Kuveitas kara, kurā vēlāk iesaistījās ASV. Konflikts būtiski ietekmēja politiku Tuvajos Austrumos un visā pasaulē.
Iemesli
Kara izcelšanās pamatā bija vairāki faktori, tostarp ilgstoši robežstrīdi (sevišķi par Šatta al-Arabas ūdensceļu), Irānas revolūcija 1979. gadā un Irākas līdera Sadama Huseina ambīcijas paplašināt savu ietekmi un vājināt reģionālo pretinieku. Irānas 1979. gada islāma revolūcija radīja bažas Bagdādē un arābu režīmos par revolucionārās ideoloģijas izplatīšanos; Savukārt Sadams cerēja izmantot Irānas militāro un politisko haosu, lai iegūtu teritoriju (īpaši naftaliekumu bagāto Huzestānas provinci) un nostiprinātu internacionālo pozīciju.
Kara gaita
Kara sākās, kad Irāka 1980. gada 22. septembrī iebruka Irānā pēc ilgstošiem robežstrīdiem un prasībām gāzt Sadama Huseina režīmu. Sākotnēji Irākas spēkiem bija panākumi un tie ieņēma daļu Irānas Huzestānas, taču drīz pretuzbrukumi un garas tranšeju līnijas apturēja šos panākumus. Konflikta gaitā tika izmantota tradicionāla frontes kauju taktika, kā arī tranšeju karš, tanku kaujas, liela mēroga artilērijas apšaudes un gaisa uzbrukumi. Līdztekus notika arī jūras sadursmes un uzbrukumi tirdzniecības kuģiem līča reģionā — tā dēvētais “tankeru karš”, kas saasināja starptautiskās attiecības piepersijas līča jūras satiksmes dēļ.
Karu raksturoja ilgstoša izsīkšana: abas puses nespēja gūt izšķirošu uzvaru, un lielākā daļa frontes dažu gadu garumā stagnēja. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem nodrošināt ātru uzvaru un piespiežot otru pusi sarunām, 1988. gada 20. augustā stājās spēkā ANO Drošības padomes rezolūta izraisīts pamieris; tomēr politiskie spriedumi un jautājumi par karagūstekņu un citu sekām ilga ilgāk — daži karagūstekņi atbrīvoti tikai vēlāk.
Starptautiskā iesaistīšanās un ieroču piegādes
Kara laikā plaši iesaistījās ārvalstis, sniedzot militāru, finansiālu un diplomātisku atbalstu. Gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Padomju Savienība un citas valstis deva vai pārdeva ieročus un aprīkojumu, reizēm ar mērķi līdzsvarot spēkus vai ierobežot revolūcijas izplatīšanos. ASV jau pirms kara bija cieši saistīta ar Irānas reģīmu — 1953. gadā tā atbalstīja valsts apvērsumu pret Mohammadu Mosaddegu, kas palīdzēja atgriezt pie varas Šahu Mohammadu Reza Pahlavi, kuram ASV piegādāja militāru aprīkojumu.
Taču pēc 1979. gada revolūcijas ASV attiecības ar Irānu sabruka, un 1980. gados Amerikas politika bija orientēta uz Irākas atbalstīšanu vai vismaz uz Irānas spēku ierobežošanu — līdz ar to ASV, kā arī daudzas Eiropas un bijušās PSRS valstis atbalstīja Irākas bruņoto spēku nostiprināšanos ar ieročiem, rezerves daļām un zināšanām. Irāna tikmēr centās iegādāties ieročus no dažādiem avotiem, un konflikta gaitā atklājās arī sarežģītas slepenas operācijas (piem., Ar ģeogrāfiski un politiski sarežģītā “Irān–Kontra” afera bija viena no šīm epizodēm).
Ieroču lietošana un kara noziegumi
Konflikta laikā Irākas spēki izmantoja ķīmiskos ieročus pret Irānas karaspēku un civiliedzīvotājiem — slavenākie piemēri ir ķīmiskie uzbrukumi Halabžas apgabalam 1988. gadā. Irākas ķīmisko ieroču izmantošana tiek plaši dokumentēta un nosodīta starptautiskajā sabiedrībā. Ir arī ziņojumi un bažas par bioloģisko ieroču izmantošanu vai izmēģinājumiem, lai gan to apjoms un raksturs ir mazāk skaidri; tekstā ir minēts bioloģiskos ieročus kā viens no iespējamiem elementiem konflikta laikā.
Humanitārās un ekonomiskās sekas
Kara rezultātā gāja bojā un cieta milzīgs skaits cilvēku — precīzi dati ir grūti nosakāmi, taču plaši tiek minēti desmitiem tūkstošu līdz simtiem tūkstošu bojāgājušo katrā pusē, kā arī ievērojams skaits ievainoto un bēgļu. Daudzi avoti pauž, ka kopējais upuru skaits (bojāgājušie un ievainotie) var sasniegt simtiem tūkstošu vai pārsniegt vienu miljonu, bet vēsturnieki un analītiķi sniedz dažādus novērtējumus. Kara ilgums un iznīcinošā tehnika iznīcināja infrastruktūru, apgrūtināja naftas ieguvi un radīja ekonomiskas grūtības abām valstīm.
Karš arī ieilga jūras drošības traucējumos un naftas eksporta traucējumos, kas paaugstināja naftas cenas starptautiskajos tirgos un ietekmēja globālo ekonomiku. Reģionālā drošība pasliktinājās, un daudzas valstis pastiprināja militāro klātbūtni Persijas līcī.
Beigas, raundu sekas un mantojums
Oficiālais iemesls kara izbeigšanai bija ANO Drošības padomes rezolūta pieņemšana un ASV, Padomju Savienības un citu starpnieku diplomātiskās aktivitātes; oficiālais pamiers stājās spēkā 1988. gada 20. augustā. Tomēr sekas ilga vēl gadu desmitiem: politiskās attiecības starp valstīm palika spriedzes pilnas, apmēram miljons vai vairāk karagūstekņu un citu civilo tiesību jautājumi palika neatrisināti uz ilgu laiku — daži pēdējie karagūstekņi tika apmainīti vai atbrīvoti tikai pēc 1990. gadu notikumiem un pat līdz 2003. gadam.
Irānas un Irākas karš atstāja dziļas rētas reģionā: tas pastiprināja bruņojuma sacensību, stiprināja autoritārus režīmus un veicināja turpmākos konfliktiem Persijas līča reģionā. Kara pieredze — tranšeju kaujas, ķīmisko ieroču lietošana, ilgstoša izsīkšana — palika svarīgs mācību materiāls militārajā un starptautiskajā diplomātijā.
Vēsturnieki joprojām analizē kara iemeslus, starptautisko dalību un ilgtermiņa ietekmi; aptuveni vienprātīgi pieņemts, ka konflikts bija viens no 20. gadsimta postošākajiem reģionālajiem kariem, kura politiskās, humanitārās un ekonomiskās sekas sajutām vēl gadu desmitiem pēc pamiera.