Cilvēka anatomijā apendikss (vai vermiform appendix; arī cecal [vai caecal] appendix; vermix; vai vermiform process)) ir akls cauruļvads, kas savienots ar cecum (vai caecum). Tas parasti ir mazs, biezs, cauruļveida izaugums, kura garums pieaugušajiem parasti svārstās apmēram no 6 līdz 10 cm un diametrs ir apmēram dažus milimetrus, taču tas var būt īsāks vai garāks un mainīt pozīciju.

Anatomija

Aklā zarna ir resnās zarnas maisiņveida daļa; pielikums atrodas netālu no tievās un resnās zarnas krustojuma, piekļaujoties cecum sānu vai apakšējai daļai. Tā pozīcija var būt retrocekāla (aiz cecum), pelvikāla, priekšēja vai citāda — tas ietekmē klīniskos simptomus un izmeklēšanu. Apendiksa asinsapgādi parasti nodrošina apendikulārā arterija, kas izaug no ileokoliskās artērijas, un tajā ir daudz limfatiskās audiem līdzīgu struktūru.

Funkcija

Kādreiz uzskatīts, ka apendikss cilvēkam neveic nekādas funkcijas, tomēr mūsdienu pētījumi liecina, ka tam var būt vairākas nozīmes:

  • Imūnsistēmas elements: apendiksa sieniņā ir bagātīgs limfoīdais auds (GALT), kas palīdz nobriegt un regulēt imūno reakciju zarnu līmenī.
  • Rezervuārs zarnu mikrobiomam: apendikss var kalpot kā droša vieta zarnu baktērijām, kas pēc akūtas caurejas vai infekcijas var palīdzēt atjaunot normālo zarnu mikrofloru.
  • Attīstības un evolūcijas loma: īpaši jaundzimušo un mazu bērnu imūnās attīstības posmā limfoīdās struktūras var būt nozīmīgas.

Tādēļ apendikss nebūt nav pilnīgi bezfunkcionāls—tas drīzāk ir orgāns ar ierobežotām, bet nozīmīgām imūnām un mikrobioloģiskām funkcijām, īpaši agrīnā dzīves periodā.

Evolūcija un salīdzinājumi ar citiem dzīvniekiem

Darvins un citi evolūcijas pētnieki ieteica, ka cilvēka apendikss ir radies no lielākiem, fermentācijai pielāgotiem piedēkļiem, kas palīdzēja sagremot augu šūnu sieniņu celulozi, it īpaši primātu senčiem, kuri lietoja daudz augu barības. Zālēdājiem zīdītājiem, piemēram, koalai, ir lieli piedēkļi un citas anatomiskas adaptācijas, kas nodrošina baktēriju kolonizāciju un celulozes šķelšanu: koalas aklā zarna ir ļoti gara un nodrošina vietu specifiskām baktērijām, kas sadala celulozi.

Laika gaitā, kad cilvēku uzturs mainījās un kļuva bagātīgāks ar vieglāk sagremojamu pārtiku, šī struktūra daļēji samazinājās. Tomēr evolūcija ne vienmēr nozīmē pilnīgu funkcijas zudumu — apendikss daļēji saglabāja imūnās un mikrobiomas funkcijas, tāpēc to bieži sauc par daļēji vestigiālu orgānu, nevis pilnīgi bezjēdzīgu.

Apendicīts (apendicīta slimība)

Apendicīts ir apendiksa akūta iekaisuma slimība un viena no visizplatītākajām akūtajām ķirurģiskajām diagnozēm. Tipiski simptomi ir:

  • sāpes, kas sākas ap vēdera vidu un pēc tam migrē uz labā apakšējā kvadranta (McBurney punkts);
  • drudzis;
  • uzpūšanās, nelabums, vemšana;
  • palielināts leikocītu skaits asinīs (piemēram, leikocitoze).

Ja apendikss plīst (perforē), var attīstīties peritonīts (vēdera dobuma iekaisums) un plīst var izraisīt strutainu abscesu — tas ir nopietns dzīvību apdraudošs stāvoklis, kam nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība.

Diagnostika un ārstēšana

Diagnostika balstās uz klīniskajām pazīmēm, asinīm (leikocītu skaits, CRP) un attēlveidošanu:

  • ultrasonogrāfija (īpaši bērniem un grūtniecēm);
  • datortomogrāfija (CT) — augstāka precizitāte pie pieaugušajiem;
  • retos gadījumos MRI.

Standarta ārstēšana akūtam apendicītam parasti ir ķirurģiska — apendektomija (apendiksa izņemšana), ko veic laparoskopiski vai atklātā operācijā. Dažos gadījumos, īpaši ja iekaisums ir saasināts ar abscesu, ārstēšana var ietvert antibiotikas un drenāžu, un operāciju veic vēlāk. Ir arī pētījumi par konservatīvu ārstēšanu ar antibiotikām bez tūlītējas operācijas noteiktās pacientu grupās, taču ilgtermiņa risks no recidīva jāapsver.

Incidentalā (plānveida) apendektomija, proti, apendiksa izņemšana bez iepriekšēja iekaisuma, nav visiem ieteicama un parasti nav rutīna, jo jebkurai operācijai ir savi riski.

Praktiskas piezīmes

  • Izplatība: dzīves laikā apendicīta risks ir apmēram dažu procentu diapazonā (atšķiras populācijās), un tā ir bieži sastopama slimība jaunos un vidēji vecos pieaugušos.
  • Variācijas: apendiksa garums, novietojums un asinsapgāde var atšķirties, kas ietekmē simptomu raksturu un operācijas gaitu.
  • Profilakse: nav specifisku veidu, kā pilnībā novērst apendicītu; ātra medicīniskā novērtēšana pie akūtām vēdersāpēm samazina komplikāciju risku.

Kopumā apendikss nav vienkārši "bezjēdzīgs" orgāns — tam ir gan anatomiskas, gan funkcionālas īpatnības, un klīniskā nozīme izpaužas galvenokārt slimības (apendicīta) riskā. Jebkuras akūtas, progresējošas vēdera sāpes prasa medicīnisku izvērtējumu.