Vestigālie orgāni: definīcija, piemēri un evolūcijas pierādījumi

Uzzini par vestigālajiem orgāniem, to piemēriem (cilvēka apendikss, čūsku kājas u.c.) un spēcīgiem evolūcijas pierādījumiem — skaidrojums, piemēri un zinātniskie dati.

Vestigālie orgāni ir ķermeņa daļas, kas pieauga no funkcionālām struktūrām mūsu sugu vai citu sugu priekštečos, bet mūsdienās ir kļuvušas mazākas, vienkāršākas vai zaudējušas savu sākotnējo funkciju. Šo orgānu salīdzinājums ar radniecīgām sugām palīdz noteikt, kas tie bijuši agrāk un kāpēc tie vairs nav nepieciešami. Orgāni, kas ir var būt pilnībā vai daļēji vestigializēti — no pilnīgas izzušanas līdz tikai palicis neliels atlikums.

Kāpēc rodas vestigālas struktūras?

Vestigālitāte bieži tiek uzskatīta par svarīgu evolūcijas pierādījumu: šādas struktūras jēga kļūst saprotama, ja pieņem, ka sugas ir mainījušās un mantotas no kopīga priekšteča. Agrīnajā evolūcijas domāšanā tas bija viens no sarežģītākajiem jautājumiem, ko risināja dabas vēsturnieki. Mūsdienās zinātnieki saprot, ka daudzos gadījumos vestigālie orgāni iepriekš bijuši funkcionējošas adaptācijas, kas zaudētas, kad mainījies dzīvesveids vai ekoloģiskās prasības.

Galvenie mehānismi

• Relaksēta selekcija un mutāciju akumulācija: ja struktūra vairs nesniedz būtisku labumu, selektīvā spiediena uzturēt tās sarežģītību samazinās, un mutācijas, kas to degradē, netiek tik stingri izslēgtas.
• Enerģijas un resursu ietaupījums: struktūras izveidei, uzturēšanai un funkcijas nodrošināšanai organisms patērē resursus. Ja struktūra vairs nav nepieciešama, tās samazināšana var būt izdevīga.
• Selektīvā atgrūšana: dažas struktūras var būt pat bīstamas vai palielināt slimību risku (piem., infekcijas, audzēji), kas rada spiedienu tās samazināt vai likvidēt.
• Genētiskā drift: mazākās populācijās nejaušas ģenētiskas izmaiņas var novest pie vestigālas struktūras izplatīšanās, pat ja tām nav liela ietekme uz fitnesu.
• Pārveidošanās (eksaptācija): reizēm atpalikušās struktūras tiek pārveidotas jaunai funkcijai (skat. zemāk).

Piemēri un pierādījumi

Vestigālas struktūras ir sastopamas gan dzīvniekos, gan augos. Tās bieži parādās sugu līnijās, kas mainījušas dzīvesveidu salīdzinājumā ar priekštečiem. Piemēri:

• Dažādu čūsku līniju pēctečos kājas tika zaudētas, jo pārvietošanās veids mainījās; tomēr iegurņa atliekas un dažos gadījumos paliekošas aizmugurējās kājas saglabājušās dažām sugām.
• Cilvēka apendikss (vermiformais process) — agrāk lielāks un ar lomu zāģbarības fermentu sintezēšanā mikrobu kopienā, kas palīdzēja sagremot celulozi. Mūsdienās cilvēks nespēj efektīvi sagremot celulozi, un apendikss ir samazinājies.
• Karstās vai tumšās alās dzīvojošas sugas, piemēram, dažas abinieces, zaudē redzi un līdz ar to arī krāsojumu — acu izmaiņas ir tiešs piemērs anatomiskai degenerācijai, ja vairs nav nepieciešama redze.
• Alās dzīvojošo amfipodu Gammarus minus pētījumi rāda aktīvu selekciju pret vestigiālajām acīm: pārošanās uzvedība un pāru tēviņu acu izmēru salīdzinājumi liecina, ka mazākas acis bijušas priekšrocība, iespējams, atbrīvojot nervu resursus citu sajūtu pastiprināšanai. Pētījumā selekcijas gradients tika novērtēts kā -0,30, kas norāda uz diezgan spēcīgu selekciju pret lielām acīm.^{310. lpp.}

Cilvēka vestigālie orgāni — biežākie piemēri

• Apendikss — mazāks nekā priekštečos; reiz kalpojis kā fermentu sintezēšanas elpa harējumam zāģbarības sagremošanai. Mūsdienās tas var iekaisīt (apendicīts), kas agrāk bieži bija letāls bez ķirurģiskas palīdzības. Tomēr selekcijas pret apendikstu ietekme var būt bijusi ierobežota, jo daudzi nāves gadījumi notika pēc reproduktīvā vecuma maksimuma.
• Spalvainība un ārējā ķermeņa apmatojums — cilvēku ķermeņa mati ir plānāki un reti, salīdzinot ar citiem primātiem; dzīvotspēja vairs neprasa blīvu apmatojumu.
• Gudrības zobi — bieži nerada vietu mūsdienu samazinātajiem žokļiem un tiek izņemti; tie ir paliekošs piemineklis par agrāk lielāku zobu skaitu un diētu.
• Dažas muskuļu grupas — piemēram, daži cilvēkiem pieejami ārējās auss muskuļi var būt mazāk funkcionāli nekā citiem zīdītājiem.
• Kaulādas atliekas — piemēram, dzemdes un astes (kails galvenais kauliņš, "coccyx") ir atvasinājums no astes, kas agrāk bija funkcionāla.

Reizēm — jauna funkcija

Dažkārt selekcija pārveido vai pavilina atpalikušu orgānu uz jaunu lomu. Šādu pārveidošanos sauc par eksaptāciju. Piemēri:

• Divi mazie zīdītāju ausu kauliņi reiz bija žokļa kauli agrīnajiem protozīdītājiem no rīcības klases Therapsida (Therapsida), bet vēlāk kļuva par daļu no vidusauss iekārtas, uzlabojot skaņas uztveri.
• Mušu halteres ir pārveidotas pēdējās priekšējās kājas, kas vairs nekalpo staigāšanai, bet ir svarīgas līdzsvara uzturēšanai lidojumā — klasisks eksaptācijas piemērs.

Kādi secinājumi?

Vestigālie orgāni un struktūras sniedz svarīgu informāciju par sugu vēsturi, attīstību un adaptācijām. Tie palīdz saistīt anato­miju ar evolūcijas procesiem, parādot, kā izmaiņas dzīvesveidā, vides prasībās un selekcijas spiedienā var novest pie funkciju zuduma vai pārveides jaunām funkcijām. Pētījumi no lauka, salīdzināmā anatomijā, ģenētikā un attīstības bioloģijā kopā veido spēcīgu atbalstu šai interpretācijai.

Studējot vestigālos orgānus, zinātnieki var arī labāk izprast slimību rašanos (piem., apendicīts) un cilvēka attīstības procesu, kā arī saņemt ieskatu paleontoloģijā par to, kā izskatījušās agrākās sugas un kādas funkcijas tām bijušas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir vestigiālie orgāni?

J: Kā rodas vestigiālie orgāni?

J: Kāds ir vestigiāla orgāna piemērs cilvēkam?

J: Kāpēc neizmantotie orgāni parasti deģenerējas?

Jautājums: Vai selekcija var pārveidot vestigiālu orgānu par kaut ko noderīgu?

J: Ko pētnieki novēroja par alās mītošo amfipodu Gammarus minus?

Meklēt pēc burta