Lēdija Makbeta — Šekspīra "Makbets": raksturs, loma un izcelsme

Lēdija Makbeta — Šekspīra traģēdijas centrālais tēls: ambīcijas, vainas grauzs un vēsturiska izcelsme Holinshedā. Analīze par raksturu, lomu un izcelsmi.

Lēdija Makbeta ir izdomāts personāžs Viljama Šekspīra lugā "Makbets" (ap 1603-1607). Viņa ir lugas galvenā varoņa, skotu muižnieka Makbeta sieva. Pēc viņa pierunāšanas nogalināt karali viņa kļūst par Skotijas karalieni. Vēlāk viņa jūtas slikti par savu līdzdalību noziegumā. Pēdējā cēlienā viņa mirst ārpus skatuves. Tiek uzskatīts, ka tā ir pašnāvība.

Ideja par šo tēlu radās no karaļiem Daufa un Dunkana Holinshedas "Hronikās" (1587), kas ir Šekspīram pazīstama Lielbritānijas vēsture. Šekspīra lēdija Makbeta Holinšeda darbā ir veidota no divām personībām. Tās ir Donvalda īgnā, slepkavnieciskā sieva karaļa Dauna stāstā un Makbeta ambiciozā sieva karaļa Dunkana stāstā.

Raksturs un motivācija

Lēdija Makbeta tiek attēlota kā stipra, ambicioza un pārvaldnieciski spējīga sieviete, kura uzņemas iniciatīvu un bīda savu vīru pretī varai. Viņas motivācija ir kombinācija no personīgās ambīcijas, neapmierinātības ar statusu un vēlmes nodrošināt ģimenes varu. Viņa bieži dominē sarunās ar Makbetu, spiežot viņu pārkāpt morāles robežas.

Svarīgas viņas rakstura iezīmes:

• Apsēstība ar varu: lēmīga rīcība, lai nodrošinātu kroni viņai un viņas vīram.
• Manipulatīvā spēja: izmanto emocionālus spiedienus un vīrieša vājības, lai virzītu notikumus.
• Pārveidošanās pēc nozieguma: sākotnējā aukstasinība un pragmatisms pakāpeniski mainās uz vainas, trauksmes un psihozes izpausmēm.

Loma lugā

Lēdija Makbeta ir katalizators daļai no traģēdijas: viņas iedrošinājums un plānošana palīdz Makbetam nogalināt karaļu Dunkanu, kas atklāj ķēdes reakciju—slepkavības, sazvērestības un vardarbība, kas noved pie abu varoņu bojāejas. Viņas nozīmīgākie dramatiskie momenti ir:

• raksturojošās monologu un dialogu ainās, kur viņa manipulē un groza situāciju;
• scēna, kurā viņa lūdz "spēkus" padarīt viņu cietāku un bezžēlīgāku (bieži atsaucoties uz viņas vēršanos pie tumšajām spēkiem);
• slavenā gulšānās-miegs-scēna (sleepwalking), kurā viņas vainas un psihiskais sabrukums atklājas — viņa mazgā rokas, mēģinot "noskalot asinis", un atkārto notikumus, kas atklāj viņas vainu un izjaukto prātu.

Šekspīra dramaturģijā Lēdijas pārveidošanās ir būtiska traģēdijas morālajai skalai: sākot kā rīcības avots, viņa vēlāk kļūst par iekšējā soda upuri, kura nespēj izturēt savas darbības psiholoģiskās sekas.

Izcelsme un avoti

Kā minēts, Šekspīrs izmantoja Holinshedas "Hronikas" kā galveno vēsturisko materiālu, taču viņš apvienoja un pārveidoja vairākus avotus, radot vienotu un dramatiski spēcīgu personību. Holinshedā saskatāmas divas atšķirīgas figūras, kuras Šekspīrs sapludināja: viena—Donvalda sieva—ir atklāti nežēlīga, otra—ambiciozā sieva Dunkana stāstā—ir vairāk līdzīga Makbeta sievai. Šekspīrs piešķir tēlam psiholoģisku dziļumu, kas Holinshedā nav tik spilgti izteikts.

Temati un simbolika

Lēdija Makbeta apspēlē vairākus centrālos tēlus un simbolus, kas pavada lugas sižetu:

• Asinis un piesārņojums: atkārtots motīvs — asins traipi, kuri nešķeļami "ievilkušies" personāžos un prātos.
• Rokas un mazgāšana: viņas rokas mazgāšanas aina simbolizē vēlmi atbrīvoties no morālās vainas, tomēr šī darbība nespēj notīrīt iekšējo ļaunumu.
• Maskas un viltus tēli: sākotnējā viltošana un šķietamā mierīgā uzvedība nomainās pret atklātu psihisko sabrukumu.
• Dzimuma lomu pārbīde: Lēdija sākumā pieprasa no sevis "nebūt sievietei" (t.i., atteikties no maiguma, lai iegūtu nežēlīgumu), kas liek domāt par Šekspīra izpēti par dzimumu un varu.

Skatuviskā un kriitiskā interpretācija

Lēdija Makbeta ir viena no dramaturģijas izcilākajām un aktieriem pievilcīgākajām rotaļlietām. Teātra un kino vēsturē lomu attēlojušas daudzas ievērojamas aktrises. Katrs iestudējums var uzsvērt citādus aspektus — no aukstasinīgas sazvērestnieces līdz traģiskai upurītei, kuras iekšējā ciešana dominē.

Kritiskās interpretācijas bieži pievērš uzmanību:

• Šekspīra ētiskajai attieksmei pret vainu un sodu;
• psiholoģiskajam realizmam — kā un kāpēc Lēdijas apziņa sabrūk;
• dzimuma politikai — kā viņas rīcība izaicina vai stiprina laikmeta dzimumu normas;
• dramaturģiskajai simetrijai starp Lēdiju un Mākbetu — viņi savas vājības un vainas dēļ abi nonāk līdz traģiskai iznākšanai.

Tekstiskās un dramaturģiskās iezīmes

Šekspīrs izmanto valodu, lai atainotu Lēdijas pārvērtības: viņas sākotnējie teksti ir asi un pragmatiski, bieži ar imperatīvu toni, turpretī sleepwalking ainā valoda kļūst fragmentāra, atkārtota un simboliska. Reizēm viņas runas kalpo kā spogulis Makbeta apziņai — kur Makbets runā par likteni un vara sekām, Lēdija atklāj emocionālo cenu, ko maksā par šo varu.

Noslēgums

Lēdija Makbeta ir daudzslāņaina literāra figūra — sākot no kaislīgas veicinātājas līdz emocionālai upurei. Viņas tēls ļauj lasītājiem un skatītājiem apsvērt jautājumus par atbildību, vainas izjūtu, dzimuma lomu un morāles robežām, kas padara šo varoni par vienu no noturīgākajiem un diskusijām bagātākajiem Šekspīra darbos.

Meklēt pēc burta