Les Sylphides (Silfīdes) — Mišela Fokina balets pēc Šopēna mūzikas

Les Sylphides — Mišela Fokina romantiskais balets pēc Šopēna mūzikas: poētiska deju atmosfēra, pirmizrāde Parīzē 1909. Klasikas meistardarbs, kas iedvesmo joprojām.

Autors: Leandro Alegsa

Les Sylphides (angļu: The Sylphs) ir Mišela Fokina balets pēc Frederika Šopēna mūzikas. Mūziku orķestrēja Stravinskis un citi. Scenogrāfiju un kostīmus veidojis Aleksandrs Benuā. Baleta vizuālais tēls — plūstoši balti tērpi, viegla scenogrāfija un gaismas risinājumi — rada romantiskam baletam raksturīgo noskaņu, kur centrs nav sižets, bet gan atmosfēra un dejas noskaņa.

Pirmizrāde notika, kad Sergeja Diāģeļeva trupas Ballets Russes izrādīja darbu 1909. gada 2. jūnijā Parīzē, Théâtre du Châtelet. Tajā piedalījās slaveni laika dejotāji — Ņižinskis, Tamāra Karsavina, Anna Pavlova un Marija Baldina. No sākotnējā izpildītāju sastāva Ņižinskis un Karsavina īpaši palikuši atmiņā ar saviem tēlojumiem, kas palīdzēja definēt baleta stilistiku.

Les Sylphides radās no Fokina agrākā darba Chopiniana. Šis pirmavots tika izrādīts 1908. gada 21. martā Sanktpēterburgā un sākotnēji bija plašāks, ar izdomātām ainām, kas pieskārās Šopēna dzīvei un poētiskām nacionālajām epizodēm (piem., poļu kāzas un balles polonēzi). Lai sasniegtu tīrāku, romanti-skā baleta noskaņu, Fokins pārstrādāja darbu — no tā tika atmesti personāži un konkrētais sižets, tādējādi radot bezsižetisku, muzikālu dejas un noskaņas vakaru.

Pārstrādātā versija (sākotnēji joprojām saukta "Šopēniana") tika izrādīta 1908. gada 6. aprīlī Sanktpēterburgā. Šī otrā versija ieviesa garos, plūstošos baltos tutus, kuru iedvesmas avots bija Marija Taglioni un viņas loma Silfīdā. Kad Chopiniana tika rādīta Parīzē, tā pārdēvēta par Les Sylphides, un šis nosaukums saglabājās līdz mūsdienām.

Mūzikas saturs

Les Sylphides nav vienas, stingri noteiktas Šopēna sonātes atstāstījums: tā mūzika sastāv no vairākiem īsiem klavierdarbiem, kas orķestrēti un salikti secībā, lai veidotu vienotu noskaņu. Parasti balets ietver dažādus Šopēna prelūdijas, nokturnus, valsus, mazurkas un polonēzes. Konkrētie fragmenti var atšķirties starp iestudējumiem — daži no visbiežāk iekļautajiem ir prelūdijas, pazīstamie nokturni, īsie valši un mazurkas, kā arī polonēzes, tostarp tā sauktā "Militārā" polonēze. Orķestrācijas autori un to izvēle ietekmē gala skanējumu, tādēļ dažādos izpildījumos klausītājs var dzirdēt nedaudz atšķirīgas mūzikas kombinācijas.

  • Prelūdijas (dažādas Op.28 prelūdijas)
  • Nokturni (populāri Šopēna nokturni, kas orķestrēti baletam)
  • Valši (lietoti kā romantiskās atmosfēras veidošanai)
  • Mazurkas (poētiskās dejas epizodes ar nacionālo krāsu)
  • Polonēzes (spēcīgākas, ceremonialākas daļas)

Virziena un iestudējuma raksturojums

Les Sylphides ir piemērs tam, kā balets var būt bez naratīva, koncentrējoties uz mūziku, kustību un vizuālo tēlu radīšanu. Fokins atteicās no tālaika sarežģītiem sižetiem un pantomīmas, uzsverot dejas emocionālo kvalitāti, vērību pret frāzēšanu un mūzikas interpretāciju. Dejas tiek veidotas kā gaisīgas, plūstošas ainavas, kurās mijas individuālie solos, dueti un grupu ansambļi — bieži centrā ir viens vīriešu solists ("puisis" vai "poets") pretī grupai baltās silfīdēm.

Scenogrāfija un kostīmi, ko radīja Aleksandrs Benuā, akcentē baleta etēro kvalitāti: vienkāršas, taču elegantas noformējumā, baltie tērpi un maigā gaismu izmantošana rada sajūtu, ka deja notiek sapņa vai pasakas laukumā. Kopš pirmizrādes dažādi iestudējumi saglabājuši šo estētiku, taču katra laikmeta režisori un horeogrāfi pievienojuši savus akcentus, interpretējot Fokina kustību valodu mūsdienu skatījumā.

Vēsture un mantojums

Les Sylphides kļuva par vienu no Diāģeļeva trupas vizītkaršu darbiem un ietekmēja 20. gadsimta baleta attīstību, parādot, ka bezsižetisks, muzikāls balets var būt dziļi estētisks un emocionāli spēcīgs. Balets regulāri tiek iekļauts lielāko pasaules baleta trupu repertuāros un tiek uzskatīts par klasiskā un romantiskā stila tiltu uz modernāku horeogrāfiju. Daudzi izcili dejotāji un horeogrāfi to ir iestudējuši un pielāgojuši savām trupām, tādēļ pastāv vairākas leģitīmas versijas, kas visas respektē Fokina pamatprincipu — mūzikas un dejas ciešu vienotību.

Les Sylphides mūsdienās joprojām piesaista skatītājus ar savu poētisko skaistumu — tas ir darba piemērs, kur deja runā bez vārdiem, radot atmosfēru, kas var būt gan maigi melanholiska, gan gaiši sapņaina.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Les Sylphides?


A: "Les Sylphides" ir Mišela Fokina balets pēc Frederika Šopēna mūzikas. Pirmo reizi to iestudēja Ballets Russes Parīzē, Théâtre du Châtelet, 1909. gada 2. jūnijā.

Kas komponēja mūziku filmai Les Sylphides?


A: "Les Sylphides" mūziku komponēja Frederiks Šopēns, bet orķestrēja Stravinskis un citi.

J: Kas veidoja Les Sylphides scenogrāfiju un kostīmus?


A: "Les Sylphides" scenogrāfiju un kostīmus veidoja Aleksandrs Benuā.

J: Kas piedalījās izrādes "Les Sylphides" oriģināliestudējumā?


A: "Les Sylphides" oriģināliestudējumā piedalījās Ņižinskis, Tamāra Karsavina, Anna Pavlova un Marija Baldina.

J: Kāda veida balets ir "Les Sylphedes"?


A: "Silfīdas" ir nefantastisks balets, kas nepastāsta stāstu, bet rada romantiska baleta atmosfēru un noskaņu.

J: Kā Fokins attīstīja savu ideju par "Silfēm" no "Šopēnas"?


A: Fokins savu ideju par "Silfēm" attīstīja no "Chopiniana", kas sākotnēji bija iedomātu ainu sērija no Šopēna dzīves, tostarp poļu kāzas un polonēzes deja. Viņš to pārstrādāja, noņemot visus varoņus un visus sižeta elementus un tā vietā radot romantisku baleta izrādi.

J: Kādi muzikālie numuri parasti tiek iekļauti izrādēs Les Sylphedes?


A: "Les Sylphedes" izrādēs parasti tiek atskaņoti vairāki muzikāli numuri, ko komponējis Frederiks Šopēns, un dažas Stravinska orķestrācijas.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3