Polonēze — poļu deja 3/4 taktā: vēsture, ritms un Šopēns

Atklāj Polonēzes vēsturi, 3/4 ritmu un Šopēna slavenās klavierpolonēzes — ceļojums no poļu tautas dejas līdz aristokrātiskajai un romantiskajai virtuozitātei.

Polonēze ir poļu deja. Tā aizsākās kā tautas deja un pēc tam kļuva populāra poļu muižnieku vidū. Tā ir 3/4 laikā. Tai ir raksturīgs ritms, kā parādīts iepriekš. Daudzi polonēzes ir sacerēti tā sauktajā trejdurvju formā, dziesmu formā vai menueta un trio formā. Visas šīs formas ir A-B-A. A daļas mūzika abās daļās ir līdzīga, ja ne gluži identiska. B daļa ir pilnīgi atšķirīga. Tā zināmā mērā kontrastē ar A sadaļām. Aristokrātijas muižās mūziķi bieži atskaņoja polonēzi no galerijas, kamēr ļaudis dejoja zemāk, viesību zālē.

1830. gados Eiropā bija ļoti populāra poļu kultūra, tāpēc polonēze kļuva pazīstama arī citās valstīs. Komponisti sāka rakstīt polonēzes klavierēm. Skaņdarbus ar nosaukumu polonēze jau bija komponējuši Bahs, Hendelis, Fransuā Kuperēns un citi, taču 19. gadsimtā tieši Frīdriks Šopēns uzrakstīja vairākerus polonēzes klavierēm, kas kļuva slavenas. Lielākā daļa no tiem ir ļoti sarežģīti atskaņojami, īpaši slavenais Polonēze As, op. 53.

Vairāki krievu komponisti rakstīja polonēzes, lai radītu poļu atmosfēru, piemēram, Čaikovskis baletā "Miega skaistule" un operā "Jevgeņijs Oņegins".

Vēsture un sabiedriskais konteksts

Polonēze attīstījās Polijas teritorijā kā kolektīva, processiona rakstura deja — sākotnēji vienkārša tautas dejas forma, kas vēlāk nostiprinājās muižniecības un galma svinību repertuārā. 18. un 19. gadsimtā tā bija cieši saistīta ar nacionālo identitāti; 19. gadsimta romantisma laikmetā, kad pieauga poļu patriotiskās emocijas (piem., 1830. gada sacelšanās), polonēze kļuva par simbolisku deju un mūzikas žanru, ko izmantoja gan sabiedriskās ceremonijās, gan mākslas mūzikā.

Raksturīgais ritms un dejas gaita

Polonēzei raksturīgs 3/4 takts mērs ar procesionālu, mēreni majestātisku raksturu. Tipiski ir uzsvērts pirmais takts sitiens — tas dod dejai drošu, uz priekšu vedošu gaitu. Lai gan precīzas ritmiskās figūras var atšķirties atkarībā no laikmeta un stila, bieži sastopamas īsākas notis vai ritmiskas “pieklauvēšanas” frāzes pēc sākuma akcenta, kas piešķir muzikai īpašu kustinājumu.

Dejotāji tradicionāli dejo polonēzi pāros, parasti savienoti vieglā rokasspiedienā vai saspiežot rokas; dejas gaita ir soļojoša, plaši un mierīgi virzoša, bieži ar elegantiem soļiem, pagriezieniem un ceremonāliem pokiem (bow). Balles un galma svinībās polonēze bieži tika izpildīta kā ievads — lēna procesija cauri zālei pirms straujākām danču kārtām.

Muzikālā forma un komponistu piemēri

Kā minēts, daudzas polonēzes ir rakstītas trejduru (A-B-A) formā vai cita veida ternārajā struktūrā (menuets ar trio u. tml.). A daļa parasti ir tematiskā, ritmiski atpazīstama, savukārt B daļa piedāvā kontrastu — gan melodiski, gan harmoniski.

Jau baroka laikmetā komponisti kā Bahs, Hendelis un Fransuā Kuperēns iekļāva polonēzes vai polonēzei līdzīgas dejas savās suitēs. 19. gadsimta romantikā polonēze kļuva īpaši populāra — to lietoja gan kā deju, gan kā nacionālu muzikālu žestu.

Frīdrihs Šopēns un polonēzes klavierēm

Frīdriks Šopēns ir vispazīstamākais komponists, kurš polonēzi pacēla līdz virtuozitātei un dramaturģiskai dziļumam klaviermūzikā. Šopēna polonēzes reizēm apvieno tautiskus ritmiskos elementus ar laikmeta romantisku ekspresiju un tehnisku prasību. Dažas no pazīstamākajām:

• Polonēze As-dur, Op. 53 ("Heroic") — plaši atpazīstama, dramatiskā un tehniski prasīga.
• Polonēzes Op. 40 (divas polonēzes, tostarp "Militārā" Polonēze A-dur) un Op. 26 — nozīmīgas un bieži atskaņotas.
• Polonēze-fantāzija, Op. 61 — brīvākas formas darbs, kas apvieno polonēzes raksturu ar fantāzijas elementiem.

Šopēna darbi bieži ir atzīmēti ar noradēm kā maestoso vai con bravura, uzsverot polonēzes ceremonālo un lepnoto raksturu. Viņa polonēzes kļuva arī par Poļu kultūras simbolu diaspora laikā, kad daudzi poļi meklēja izteiksmi savām nacionālajām jūtām caur mākslu.

Polonēze klasiskajā repertuārā un citviet mūzikā

Polonēzi izmantojuši arī citi komponisti, lai radītu poļu noskaņu teātros un operās. Kā norādīts, Čaikovskis izmanto polonēzes elementus baletā "Miega skaistule" un operā "Jevgeņijs Oņegins", lai sceniskajām ainām piešķirtu ceremonālu vai nacionālu krāsu. Tāpat polonēzes parādās orķestra, vokālajos un kamermūzikas darbos dažādos stilos.

Praktiski padomi dejotājiem un mūziķiem

• Dejotājiem: turiet stāju staltu, soļi ir gludi un vienmērīgi; izvairieties no pārāk straujiem vai lēcieniem — polonēze ir processiona, ne sprinterska deja.
• Mūziķiem: akcentējiet pirmo takts sitienu, strādājiet ar frāzējumu tā, lai ritmiskais impulss būtu jūtams, bet neaizēnotu melodisko līniju.
• Interpretācijā var būt liels laika un dinamikas diapazons — no mierīgi ceremonāla līdz uzstājīgi grandiozam (īpaši romantiskajos darbos).

Kultūras nozīme un mūsdienas

Polonēze joprojām ir svarīgs poļu kultūras elements: to atskaņo gan koncertzālēs (pirmkārt, Šopēna polonēzes), gan folkloras pasākumos, ceremonijās un svētkos. Tā ir viens no izteiksmīgākajiem piemēriem, kā dejas žanrs var pārvērsties par nacionālu simbolu un iedvesmot komponistus daudzu gadsimtu garumā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir polonēze?

J: Kā parasti skan polonēzes mūzika?

J: Kur 19. gadsimtā bija populāra poļu kultūra?

J: Kurš šajā laika posmā rakstīja slavenus polonēzes klavierēm?

J: Cik grūti ir spēlēt šos skaņdarbus?

J: Kādi citi komponisti rakstīja polonēzes, lai radītu poļu atmosfēru?

Meklēt pēc burta