Pierādīšanas pienākums
Pierādīšanas pienākums (latīņu: onus probandi) ir pierādīšanas līmenis, kas pusei, kura vēlas pierādīt kādu faktu, ir jāsasniedz, pirms tas tiek atzīts tiesā. Latīņu valodas teiciens ir "semper necessitas probandi incumbit ei qui agit". Tas nozīmē: "Pierādīšanas nepieciešamība vienmēr gulstas uz personu, kas izvirza apsūdzību."
Krimināllietā pierādīšanas pienākums ir apsūdzības pusei. Apsūdzētajam nav jāpierāda sava nevainība. Standarts, kas ir jāsasniedz apsūdzībai, ir pierādīt savu versiju par faktiem bez pamatotām šaubām. Civilprocesā pierādīšanas pienākums ir tam, kurš iesniedz lietu tiesā, t. s. prasītājam. Civilprocesā pierādīšanas pienākums ir prasītājam. Standarts, kas ir jāievēro, ir tāds, ka "pierādījumu pārsvars" (pierādījumu nozīmīgums) ir pietiekams, lai pierādītu savu taisnību.
Apstiprinošā aizstāvība
Ja atbildētājs civillietā vai krimināllietā vēlas sniegt faktus, kas ir alternatīvi apsūdzības vai prasītāja sniegtajiem faktiem, to sauc par "apstiprinošu aizstāvību". Tādējādi pierādīšanas pienākums tiek pārlikts uz atbildētāju, lai viņš pierādītu savu versiju par faktiem. Atbildētājs cenšas attaisnot vai attaisnot savas darbības, kuru dēļ celta prasība. Bieži sastopamie apstiprinošie aizstāvības argumenti ir šādi: ievilkšana, pašaizsardzība, nešķīras rokas, neprāts un noilgums.
Pierādījumu pārsvars
Lielākajā daļā civillietu tiek prasīts pierādījumu pārsvars, ko dēvē arī par "varbūtību līdzsvara principu". To izmanto arī ģimenes lietu tiesā, kad tiek lemts tikai par naudas jautājumiem, piemēram, par bērnu uzturlīdzekļiem saskaņā ar Bērnu uzturlīdzekļu standartu likumu.
Standarts ir izpildīts, ja ir lielāka varbūtība, ka apgalvojums ir patiess, nekā nav patiess. Standarts ir izpildīts, ja pastāv vairāk nekā 50 % varbūtība, ka apgalvojums ir patiess. Lietā Miller v. Minister of Pensions lords Denings to raksturoja vienkārši kā "vairāk ticams nekā ne". Līdz 1970. gadam šāds standarts tika izmantots arī nepilngadīgo tiesā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas ir daudz zemāks slogs nekā "ārpus saprātīgām šaubām", kas prokuroram ir jāievēro kriminālprocesos.
Bez pamatotām šaubām
Tas ir augstākais standarts, ko izmanto kā pierādīšanas pienākumu vispārējotiesību valstīs. To parasti piemēro tikai kriminālprocesos. Ja pēc rūpīgas un objektīvas visu lietā esošo pierādījumu (vai pierādījumu trūkuma) rūpīgas un objektīvas izvērtēšanas pastāv reālas šaubas, kas balstītas uz saprātu un veselo saprātu, tad pierādīšanas līmenis nav sasniegts. Ja zvērinātajiem vai tiesnesim tiesas sēdē nav šaubu par apsūdzētā vainu vai ja viņu vienīgās šaubas ir nepamatotas šaubas, tad prokurors ir pierādījis apsūdzētā vainu.
