Pierādīšanas pienākums: definīcija, standarti kriminālprocesā un civilprocesā
Pierādīšanas pienākums (latīņu: onus probandi) ir pierādīšanas līmenis, kas pusei, kura vēlas pierādīt kādu faktu, ir jāsasniedz, pirms tas tiek atzīts tiesā. Latīņu valodas teiciens ir "semper necessitas probandi incumbit ei qui agit". Tas nozīmē: "Pierādīšanas nepieciešamība vienmēr gulstas uz personu, kas izvirza apsūdzību."
Kas tas ir un kādi ir jēdziena aspekti
Pierādīšanas pienākums aptver divus galvenos aspektus:
- Juridiskais pienākums — kuras puses uzdevums ir pierādīt konkrētos faktus (piem., prasītājam pierādīt prasības faktisko pamatojumu; apsūdzībai pierādīt noziedzīga nodarījuma sastāva elementus).
- Pierādīšanas standarts — cik pārliecinoši šie fakti jāpierāda (piem., "bez pamatotām šaubām" vai "pierādījumu pārsvars").
Turklāt praktiski pastāv atšķirība starp pierādījumu uzrādīšanas pienākumu (obligāti iesniegt liecības, dokumentus, ekspertīzes) un likumisko pienākumu pierādīt konkrētas apgalvojuma sastāvdaļas. Abi aspekti kopā ietekmē tiesas lēmumu.
Standarts kriminālprocesā
Krimināllietā pierādīšanas pienākums parasti gulstas uz apsūdzības pusi. Apsūdzētajam nav jāpierāda sava nevainība, un neizdošanās to darīt nevar kalpot par sodu. Standarts, kas jāizpilda apsūdzībai, ir pierādīt apsūdzību bez pamatotām šaubām — tas nozīmē, ka tiesai jābūt pārliecinātai par apsūdzētā vainu tādā pakāpē, ka saprātīgas šaubas par noziedzīgu nodarījumu nav. Šis augstākais pierādīšanas standarts atspoguļo krimināltiesību principu par cilvēka brīvības nozīmīgumu.
Praksē tas nozīmē, ka prokuratūrai jāizsaka un jāpamato visi nozīmīgie fakta elementi: darbība, nodoms vai nolaidība, cēloniskā saikne u. tml. Ja pierādījumi neatbilst šim standartam, sekas parasti ir attaisnošana vai apsūdzības noraidīšana.
Standarts civilprocesā
Civilprocesā pierādīšanas pienākums parasti gulstas uz to, kurš iesniedz prasību tiesā — t. s. prasītājam. Standarts ir zemāks nekā krimināltiesībās: parasti tiek piemērots pierādījumu pārsvars (angliski "preponderance of the evidence") — citiem vārdiem, tiesai jāuzskata, ka prasītāja versija ir ticamāka par pretējo versiju (piem., >50% ticamības).
Civilprocesā pierādīšanas pienākums var sadalīties: prasītājam jāizveido prima facie gadījums (sākotnējais pierādījumu kopums), un, ja tas izdarīts, daļēji vai pilnībā var pāriet atbildētāja uzdevums pierādīt atteikumu vai izklāstīt attaisnojošus apstākļus. Tāpat tiesas svarīgi vērtē liecību kvalitāti, dokumentālās liecības un ekspertu atzinumus.
Pārvietošana, pieņēmumi un izņēmumi
- Pierādījumu pārvietošana — pēc tam, kad puse izveido pietiekamu sākotnējo pierādījumu bāzi, tiesa var uzskatīt, ka pienākums pierādīt tālāko informāciju pāriet otrai pusei (piem., prasītājs pierāda kontrakta pārkāpumu, un atbildētājam jāparāda izpilde vai atteikums).
- Presumpcijas — tiesību normas dažkārt paredz juridiskas pieņēmuma, kas automatizē pienākumu atspēkot noteiktus faktus (piem., likumos noteiktas prezumpcijas par datiem vai statusu). Tas maina pierādīšanas dinamiku.
- Speciālie standarti — administratīvajā procesā, ģimenes tiesībās vai disciplinārprocesos var tikt piemēroti citi pierādīšanas kritēriji, atkarībā no procesa mērķiem un likumdošanas regulējuma.
Sekas, ja pierādīšanas pienākums netiek izpildīts
- Krimināllietā — ja apsūdzība nevar pierādīt vainu bez pamatotām šaubām, rezultāts parasti ir attaisnošana vai apsūdzības izbeigšana.
- Civilprocesā — ja prasītājs neuzrāda pietiekamu pierādījumu pārsvaru, prasība var tikt noraidīta vai zaudēta; ja sākotnējais gadījums pierādīts, atbildētājam var būt pienākums uzrādīt atbildes pierādījumus.
Praktiski padomi pusēm
- Savlaicīgi sagatavot un iesniegt visu iespējamo pierādījumu: dokumentus, liecinieku liecības, ekspertīzes atzinumus, audio/video ierakstus u. c.
- Domāt stratēģiski — paredzēt, kur un kad var rasties pārvietošanās pienākums un kā pierādīt attaisnojošus apstākļus.
- Izprast konkrētā procesa standartu: kriminālprocesā uzsvars uz aizsardzību pret kļūdainiem sodīšanas riskiem, civilprocesā — uz atbilstīgu un pietiekamu ticamības līmeni.
Izpratne par pierādīšanas pienākumu un par to, kāds standarts tiek piemērots konkrētajā lietā, ir būtiska gan juristiem, gan strīda pusēm. Tiesas vērtēšana balstās uz pierādījumu kopumu, to savstarpējo sakarību un atbilstību procesa prasībām; neveiksmīga pierādīšana var ietekmēt gan materiālo tiesību aizsardzību, gan personas brīvību.
Apstiprinošā aizstāvība
Ja atbildētājs civillietā vai krimināllietā vēlas sniegt faktus, kas ir alternatīvi apsūdzības vai prasītāja sniegtajiem faktiem, to sauc par "apstiprinošu aizstāvību". Tādējādi pierādīšanas pienākums tiek pārlikts uz atbildētāju, lai viņš pierādītu savu versiju par faktiem. Atbildētājs cenšas attaisnot vai attaisnot savas darbības, kuru dēļ celta prasība. Bieži sastopamie apstiprinošie aizstāvības argumenti ir šādi: ievilkšana, pašaizsardzība, nešķīras rokas, neprāts un noilgums.
Pierādījumu pārsvars
Lielākajā daļā civillietu tiek prasīts pierādījumu pārsvars, ko dēvē arī par "varbūtību līdzsvara principu". To izmanto arī ģimenes lietu tiesā, kad tiek lemts tikai par naudas jautājumiem, piemēram, par bērnu uzturlīdzekļiem saskaņā ar Bērnu uzturlīdzekļu standartu likumu.
Standarts ir izpildīts, ja ir lielāka varbūtība, ka apgalvojums ir patiess, nekā nav patiess. Standarts ir izpildīts, ja pastāv vairāk nekā 50 % varbūtība, ka apgalvojums ir patiess. Lietā Miller v. Minister of Pensions lords Denings to raksturoja vienkārši kā "vairāk ticams nekā ne". Līdz 1970. gadam šāds standarts tika izmantots arī nepilngadīgo tiesā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas ir daudz zemāks slogs nekā "ārpus saprātīgām šaubām", kas prokuroram ir jāievēro kriminālprocesos.
Bez pamatotām šaubām
Tas ir augstākais standarts, ko izmanto kā pierādīšanas pienākumu vispārējotiesību valstīs. To parasti piemēro tikai kriminālprocesos. Ja pēc rūpīgas un objektīvas visu lietā esošo pierādījumu (vai pierādījumu trūkuma) rūpīgas un objektīvas izvērtēšanas pastāv reālas šaubas, kas balstītas uz saprātu un veselo saprātu, tad pierādīšanas līmenis nav sasniegts. Ja zvērinātajiem vai tiesnesim tiesas sēdē nav šaubu par apsūdzētā vainu vai ja viņu vienīgās šaubas ir nepamatotas šaubas, tad prokurors ir pierādījis apsūdzētā vainu.
