Automātiskā pistole (mašīnpistole) — definīcija un darbības princips

Uzzini, kas ir automātiskā pistole (mašīnpistole): definīcija, darbības princips, uguns režīmi un patronu ielāde — tehniska skaidrojuma pārskats.

Automātiskā pistole (mašīnpistole) parasti ir rokas pistoles tipa šaujamierocis, kas paredzēts šaušanai ar pilnībā automātisku vai sērijveida uguni. Pilnībā automātiska uguns nozīmē, ka ierocis turpina izšaut, kamēr tiek turēts nospiests sprūda taustiņš. Sērijveida (burst) uguns nozīmē, ka, nospiežot sprūda pogu, tiek izšauts noteikts šāvienu skaits (piemēram, trīs ātri sekojoši šāvieni). Mašīnpistoles parasti izmanto pistoļu patronas, un tās patronas ierīcē ievada ar magazīnu, kas ir taisnstūrveida kārba, kurā glabājas vairākas patronas.

Definīcija un atšķirības

Mašīnpistole parasti attiecas uz automātiskiem rokas šaujamieročiem, kas lieto pistoles klases patronas un ir paredzēti tuvās distances kaujai vai īsiem apšaudes periodiem. To bieži lieto, lai atšķirtu no lielākiem automātiskiem ieročiem (piem., automātiem vai plauktiem), kuros parasti tiek lietotas karabīnu vai lielāka kalibra munīcijas. Mūsdienu terminoloģijā mašīnpistoles dažkārt saprot arī kā "submachine gun" (angliski).

Darbības princips — kā tas strādā

Pēc šāviena izdarīšanas lielākā daļa mašīnpistoles automātiski izmet izlietoto patronu un ielādē jaunu no magazīna. Galvenie darbības soļi:

• Sprādziens — patronas lādiņš aizdedzinās, radot gāzu spiedienu, kas virza lodi pa mucu.
• Atbrīvošanās mehānisms — gāzes vai atsitiena spēks pārvieto slēgmehānismu (slēģi), kas izgrūž patronas čaulu ārā.
• Ielāde — atsitoties pret slēģa beigu stāvokli, tiek pacelta nākamā patrona no magazīna un ievietota patronu kamerā.
• Sprūda un uguns režīms — ja sprūds joprojām ir nospiests un ierocī ir iestatīts automātiskais režīms, process atkārtojas līdz sprūds tiek atlaists vai magazīns iztukšots.

Tehnikā mašīnpistoles var darboties ar dažādiem mehānismiem: atverta slēģa (open-bolt) sistēma, slēgta slēģa (closed-bolt), gāzu darbības vai aizsēdināšanas/atsitiena sistēmas. Katram risinājumam ir savas priekšrocības un trūkumi attiecībā uz vienkāršumu, precizitāti un dzesēšanu.

Galvenās daļas

• Muca — caur kuru lido lode; nosaka precizitāti un darbības attālumu.
• Slēģis / slēgmehānisms — izvada izlietotās čaulas un ielādē nākamo lodi.
• Magazīns — satur patronas; to var izņemt un nomainīt.
• Sprūda un drošības ierīces — kontrolē, kad ierocis šauj un kādi uguns režīmi pieejami.
• Korpus un stobra montāža — nosaka ergonomiku un izturību.

Tehniskie rādītāji

• Deviņi galvenie parametri: kalibrs (parasti pistoļu kalibri, piemēram, 9×19 mm), uguns ātrums (parasti 600–1200 šāvieni/min), magazīna ietilpība (no 20 līdz 50+ patronām), darbības attālums (efektīvi ~50–200 m) un svars.
• Daudzas mašīnpistoles ir veidotas, lai būtu kompakts ieročs ar salokāmu vai noņemamu lāpstiņu/krustiņu stobra atbalstu ērtai pārvietošanai un stabilai šaušanai.

Veidi un piemēri

Pastāv daudz modeļu un konstrukciju. Vēsturiski nozīmīgi piemēri ir Vācijas MP18 un MP40, bet mūsdienu slaveni modeļi ietver Uzi, H&K MP5 u.c. Mūsdienu taktiskajos lietojumos bieži priekšroka tiek dota īsiem karabīniem vai pistole-karabīniem, tomēr mašīnpistoles vēl tiek izmantotas policijā un drošības vienībās.

Lietojums un vēsture

Mašīnpistoles pirmo reizi plaši parādījās Pirmā pasaules kara beigās un Otrā pasaules kara laikā kļuva par efektīviem tuvcīņas ieročiem. Tās bija īpaši noderīgas karavīriem, kuri cīnījās apdzīvotos vai ierobežotos apstākļos, kur nepieciešama liela uguns jauda īsā laikā. Mūsdienās tās tiek izmantotas policijā, īpašajās vienībās un dažkārt civilajā sektorā (kur tas ir likumīgi), tomēr daudzas militārās vienības pāriet uz automātiem un karabīnēm ar garāku darbības attālumu un lielāku uguns precizitāti.

Drošība un likumdošana

• Automātiskie ieroči parasti ir stingri regulēti vai aizliegti daudzās valstīs. Likumi par to īpašumtiesībām, reģistrāciju un lietošanu atšķiras atkarībā no valsts.
• Praktiskā drošība ietver: nekad nevirzīt ieroci pret cilvēku, turēt pirkstu prom no sprūda, kamēr nav mērķis, un pārliecināties, ka ierocis ir izslēgts (safes) pirms apkalpošanas vai glabāšanas.
• Operācijā bieži tiek prasīta specializēta apmācība, jo automātiska uguns prasa kontroli, pareizu stobrā stāvokli un izpratni par tā ietekmi uz precizitāti.

Ja vēlaties sīkāk uzzināt par konkrētu mašīnpistoles modeli, darbības variantu (piem., atvērta slēģa vs slēgta slēģa) vai tiesisko regulējumu jūsu valstī, norādiet konkrētāku jautājumu, un es papildināšu ar detalizētāku informāciju.

Vēsture

Pirmā īstā ložmetēja pistole bija vācu MP-18, kas tika ieviesta 1918. gadā. Tā šāva ar 9 mm Parabellum patronu. Tā izmantoja sānos ielādējamu magazīnu, kurā bija 20 patronas.

Dažas pistoles, piemēram, Luger, vācieši pārveidoja par ložmetējiem. Pirmā pasaules kara laikā viņi izgudroja Luger tipa pistoli Luger P08, kas bija paredzēta vācu artilērijas apkalpēm. Tam bija garāks stobrs un 32 patronu magazīna apaļas bungas formā. To deva artilērijas apkalpēm, lai tās varētu sevi aizstāvēt.

1951. gadā Krievijas armija izstrādāja Stečkina APS, kas varēja šaut ar sērijveida vai automātisko uguni. Kad ieroci izmantoja sērijveida vai automātiskajā šaušanā, lietotājiem tika teikts, lai viņi varētu labāk kontrolēt ieroci, izmantot koka pieturi. Viena no problēmām, ar ko saskaras automāti, ir tā, ka tie šaušanas laikā mēdz pacelties uz augšu, tāpēc lodes nesasniedz mērķi.

90.-2000. gadi

20. gadsimta 90. un 2000. gados, kad arvien vairāk karavīru sāka valkāt bruņuvestes ar cietu keramikas bruņu, ložmetēja pistole kļuva mazāk noderīga militārajā vidē. Mazjaudas pistoles munīcija nespēja cauršaut ar keramiku klātas kevlara militārās vestes. Tā rezultātā armijas sāka izdot jaunu pistoli - personīgo aizsardzības ieroci jeb PDW. Ar PDW šauj ar bruņušaujošo, jaudīgāku munīciju, kas var izlauzties cauri bruņuvestēm.

Luger P08 varēja šaut pilnībā automātiski


MP-18 bija pirmā ložmetēja pistole. Lai gan tam bija koka kāts, līdzīgi kā šautei, tas šāva ar pistoles patronām.

Meklēt pēc burta