Akantocefālas (Acanthocephala) — ērkšķainie parazitiskie tārpi
Acanthocephala (grieķu akanthos - ērkšķis + kephale - galva) ir parazītisko tārpu grupa. Tās var saukt par akantocefālēm, ērkšķainajām tārpiem vai dzeloņgalvēm. Tām ir ar dzelkšņiem apbruņots izstiepjams proboscis, ar kura palīdzību tās caurdur saimnieka zarnu sieniņu un turas pie tās. Akantocefalām nav zarnu, un tās uzsūc barības vielas tieši no saimnieka zarnām.
Morfoloģija
Akantocefālu ķermeņa pamatstruktūra ietver:
- proboscis (ērkšķainā galva) — izstiepjama, bieži cilindra vai konusa formā, ar rindām vai zonām ar dzelkšņiem (hakiem), kas piestiprina tārpu pie saimnieka zarnu sieniņas;
- proboscis receptacle — doba vieta, kur proboscis ievilkts atpakaļ;
- mēteļa (tegumenta) slānis — daudzslāņu, syncytiāls epitēlijs, kas nodrošina barības vielu uzsūkšanos (jo akantocefalām nav gremošanas trakta);
- ķermeņa (trunka) — cilindrisks, bieži elastīgs, kurā atrodas reproduktīvie orgāni un citi anatomiskie elementi, piemēram, lemnisci (rezervējot vielmaiņas produktus un iespējama loma hidrostatiskajā regulācijā).
Dzīves cikls
Akantocefalām ir sarežģīts, daudzfāžu dzīves cikls ar vismaz diviem saimnieku posmiem:
- Olas ar embriju (bieži sauktas par akanthoru) izdalās galvenā (galīgā) saimnieka izkārnījumos.
- Olas tiek norītas starpsaimniekos — parasti vēžveidīgos (piem., gammaridi), kukaiņos vai citos bezmugurkaulniekos. Tur attīstās posmi acanthor → acanthella → cystacanth (infekciozā stadija).
- Galīgais saimnieks (bieži bezmugurkaulnieku patēriņā — zivis, abinieki, putni vai zīdītāji) inficējas, norijot starpsaimnieku, kas satur cystacanth. Cystacanth attīstās par pieaugušu tārpu, kas piestiprinās pie zarnu sieniņas un sāk ražot olas.
Dzīves ciklā parasti tiek uzsvērta arī spēja manipulēt vidējo saimnieku uzvedību — piemēram, dažas sugas maina vēžveidīgo reakcijas uz gaismu vai predācijas risku, palielinot iespēju, ka starpsaimnieks tiks apēsts galīgā saimnieka.
Ekoloģija un izplatība
Akantocefalas sastopamas visā pasaulē, galvenokārt ūdens ekosistēmās (saldūdens un jūras), bet arī sauszemes biotopos, kur dzīvo piemēroti starpsaimnieki. Ir aprakstītas aptuveni 1150 sugas, un daudzām no tām ir specifiski saimnieki vai saimnieku grupas. Bieži sastopami ģintis: Pomphorhynchus, Polymorphus, Corynosoma, Echinorhynchus u.c.
Taksonomija un evolūcija
Tika uzskatīts, ka Acanthocephala ir atsevišķa dzimta. Nesen veiktā genoma analīze liecina, ka tie ir cieši saistīti ar rotifērijām. Tā kā visi parazīti ir atvasināti no brīvi dzīvojošām formām, Acanthocephalans ir modificēti rotifers. Šis ir molekulārās filoloģētikas piemērs. Laikam ejot, mugurkaulniekus, iespējams, iedalīs kādā taksonomiskajā pakāpē, kas ir zemāka par filiju, piemēram, apakšfiliju vai klasi. Šī filogenētiskā saistība ir būtiska, lai saprastu parazitisma rašanos un adaptācijas mehānismus.
Ietekme uz saimniekiem un cilvēkiem
Akantocefalas var ietekmēt saimnieku veselību un uzvedību. Smagas invāzijas zivs vai putna zarnās var radīt mehānisku bojājumu, uzturvielu trūkumu un gremošanas traucējumus. Dažas sugas spēj izraisīt arī iekaisumu vai peritonītu, ja tās perforē zarnu sienu.
Cilvēkiem inficēšanās ir ļoti reta, tomēr iespējama, ja norij neapstrādātu vai necieti pagatavotu zivju vai vēžveidīgo, kas satur cystacanth. Cilvēka infekcija parasti ir vienreizējas lokālas invāzijas rakstura un bieži tiek diagnosticēta, kad tārps tiek atrasts endoskopijas laikā vai pēc ķirurģiskas izņemšanas.
Diagnostika, ārstēšana un profilakse
Diagnostika parasti balstās uz:
- ārstniecības dzīvnieku vai laukā dzīvojošu saimnieku izkārnījumu paraugu izmeklēšanu (olām);
- endoskopiju vai ķirurģisku izmeklēšanu, ja nepieciešams identificēt pieaugušu tārpu;
- molekulāriem testiem un morfoloģiskai identifikācijai laboratorijā.
Ārstēšana plēsoņu dzīvniekiem un mājdzīvniekiem parasti ietver specifiskus anthelmintikus līdzekļus (piem., praziquantel un citi), bet terapija var atšķirties atkarībā no sugas un inficētā saimnieka. Smagos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Profilakse ietver pārtikas apstrādi (pietiekama termiskā apstrāde) un kontroli pār starpsaimnieku populācijām pēdējos gadījumos, kad tas ir praktiski iespējams.
Pētniecība un nozīme
Akantocefalas ir interesantas ne tikai kā parazīti, bet arī kā pētījumu objekti evolūcijas, parazītisma attīstības un saimnieka-manipulācijas mehānismu kontekstā. Genomu un molekulāro pētījumu rezultāti maina izpratni par to evolūcijas saknēm un radniecību ar brīvi dzīvojošām grupām, piemēram, rotifērijām.
Akantocefalas ir augsti specializētas un ekoloģiski nozīmīgas sugas ar sarežģītiem dzīves cikliem; to izpēte palīdz saprast gan parazītu bioloģiju, gan to ietekmi uz ekosistēmām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir akantocefālijas?
A: Acanthocephala ir parazītisku tārpu grupa, kas ir pārveidoti rotifāči.
J: Kāpēc tās dažkārt sauc par ērkšķainajām tārpiņām vai mugurkaulainajām tārpiņām?
A: Tās dažkārt sauc par dzeloņgalvīgām tārpiņām vai dzeloņgalvīgām tārpiņām, jo tām ir izstiepjams, ar dzelkšņiem apbruņots proboscis, ko tās izmanto, lai caurdurtu un noturētu saimnieka zarnu sieniņu.
J: Kā akantocefālijas uzsūc barības vielas?
A: Akantocefalām nav zarnu, un tās uzsūc barības vielas tieši no saimnieka zarnām.
J: Kāda veida saimniekdzīves ciklā ir Acanthocephalans?
A: Akantocefaliem ir sarežģīts dzīves cikls, un to saimniekdzīvnieki ir dažādi, tostarp bezmugurkaulnieki, zivis, abinieki, putni un zīdītāji.
J: Cik Acanthocephala sugu ir aprakstītas?
A: Ir aprakstītas aptuveni 1150 Acanthocephala sugas.
J: Ko par Acanthocephala sugām liecina nesen veiktās genoma analīzes?
A: Nesen veiktās genoma analīzes liecina, ka Acanthocephala ir cieši radniecīgas rotifām, kas norāda, ka visi parazīti ir cēlušies no brīvi dzīvojošām formām.
J: Kādā taksonomiskajā rangā nākotnē, iespējams, tiks iedalīti mugurkaulgrauži?
Atbilde: Iespējams, ka ar laiku mugurkaulgraužu tārpi tiks iedalīti kādā taksonomiskajā rangā, kas ir zemāks par filumu, piemēram, apakšfilumā vai klasē.
