Megabati (augļspārņi) — Vecās pasaules Pteropodidae: sugas un ekoloģija
Megabatus sauc arī par Vecās pasaules augļspārņiem. Tie ir sikspārņu (Chiroptera) kārtas Pteropodidae dzimtas Megachiroptera apakšdzimtas sikspārņi.
Šie augļspārņi ir lidojoši zīdītāji, kas dzīvo biezos mežos Āfrikā, Eiropā, Austrālijā un Āzijā. Ir aptuveni 166 augļspārņu sugas. Dažkārt augļēdājsikspārņus dēvē arī par lidojošām lapsaitēm. Šie sikspārņi dzīvo milzīgās kolonijās, ko dēvē par "nometnēm". Šie nakts (visaktīvākie ir naktī) dzīvnieki pa dienu atpūšas, karājoties ar kājām uz augšu.
Morfoloģija un atšķirības no citiem sikspārņiem
Megabati parasti ir lielāki nekā mikrosikspārņi: dažu lidojošo lapsu spārnu izkliedes var sasniegt vairāk nekā 1,5 metru. Raksturīgas lielas acis, īss snuķis un bieži deguna forma, kas piemērota redzei un smaržai — galvenajiem uztveres līdzekļiem, jo lielākajai daļai šīs dzimtas sikspārņu nav attīstītas sarežģītas ekolokācijas sistēmas. Izņēmums ir dažas sugas (piem., Rousettus), kas spēj radīt klikšķus ar mēli, lietojot tos orientācijai tumsā.
Izplatība un sugu daudzveidība
Pteropodidae sastopami galvenokārt tropu un subtropu zonās Āfrikā, Āzijā, Austrālijā un Klusā okeāna salās. Dažas sugas var atrast arī Vidusjūras reģiona un Dienvideiropas piekrastēs — tomēr Eiropā to izplatība ir ierobežota. Mūsdienu taksonomijā pārstāvji ir aptuveni 190–200 sugās, sadalīti vairākās ģintīs, no kurām pazīstamākās ir, piemēram, Pteropus (flying foxes), Rousettus, Eidolon, Acerodon un citas.
Uzturs un uzvedība
Lielākā daļa megabatu barojas ar augļiem, nektāru un ziediem; dažas sugas papildus izmanto lapas vai nektaru. Dēļ šīs barošanās stratēģijas viņiem ir svarīga loma augu apputeksnēšanā un sēklu izplatīšanā. Piemēram, lidojošās lapsas apputeksnē tropu kultūras un meža augus — starp tiem ir arī ekonomiski nozīmīgi augļi (piem., durians un citi tropu augļi).
Uzvedības ziņā daudzi šie sikspārņi:
- veido no dažiem desmitiem līdz miljoniem indivīdu lielas kolonijas vai nometnes, kas var atrasties kokos vai alu sistēmās;
- parasti ir naktī vai krēslā aktīvi (tomēr daļai sugu ir arī dienas aktivitātes);
- pa dienu atpūšas, karājoties kājām uz augšu un slēpjoties lapotnē vai pazemes dobēs.
Reprodukcija un dzīves cikls
Parasti megabati dzemdē vienu mazuļu (pupi) gadā; dažiem pāriem ir sezona, kas sakrīt ar augļu vai nektāra pieejamību. Mazuļi ātri piestiprinās pie mātes vai tiek nēsāti īsos posmos, jo pieaugušie lido; daudzas sugas dzīvo relatīvi ilgi salīdzinājumā ar to ķermeņa lielumu.
Ekoloģiskā nozīme
Augļspārņi ir nozīmīgi ekosistēmu inženieri:
- Apputeksnēšana — pārnēsā ziedputekšņus, nodrošinot apputeksnēšanos tāliem meža augiem un kultūraugiem.
- Sēklu izplatīšana — ēdot augļus un izkliedējot sēklas, tie veicina mežu atjaunošanos un bioloģisko daudzveidību.
Apdraudējumi un aizsardzība
Galvenie apdraudējumi megabatiem ir:
- mežu izciršana un apmežojuma iznīcināšana, kas samazina barošanās un ligzdošanas vietas;
- moles (kropļojošas koku mežsaimniecības) un lauksaimniecība — augļu dārzu saimnieki dažkārt veic cīņu ar sikspārņiem, izmantojot tiešu nogalināšanu vai citu represīvu praksi;
- medības un tirdzniecība ar gaļu vai suvenīriem;
- ekstremālas klimata parādības — karstuma viļņi, kas var izraisīt masveida nāves gadījumus;
- iespaidu risks no cilvēka darbībām un slimībām — Pteropodidae var būt vīrusu nēsātāji (piem., henipavīrusi), kas nozīmē, ka cilvēku un sikspārņu mijiedarbība jārisina ar piesardzību un zinātnisku pieeju.
Daudzas sugas ir iekļautas starptautiskajās aizsardzības sarakstos vai ir nacionāli aizsargātas. Aizsardzības pasākumos parasti iekļauj roņošanās vietu aizsardzību, sabiedrības izglītošanu un konflikta risināšanu ar lauksaimniekiem — piemēram, izmantojot neto aizsardzību augļu dārziem un alternatīvas pretkaitēšanas metodes.
Praktiski padomi un cilvēku mijiedarbība
Ja dzīvojat reģionā, kur dzīvo megabati, ieteicams:
- nevērsties pret sikspārņiem vardarbīgi — meklēt humānākas metodes augļu aizsardzībai;
- neņemt rokās vai neperturbināt klīniskos vai ievainotos dzīvniekus — sazināties ar vietējām dzīvnieku aizsardzības vai vides aizsardzības institūcijām;
- atbalstīt un iesaistīties vietējās aizsardzības iniciatīvās, kas strādā pie mežu saglabāšanas un cilvēku izpratnes celšanas par sikspārņu nozīmi ekosistēmā.
Megabati ir svarīga tropu un subtropu ekosistēmu daļa — gan kā apputeksnētāji, gan kā sēklu izplatītāji. Viņu saglabāšana veicina mežu atjaunošanos, bioloģisko daudzveidību un pat cilvēku labklājību, ja pieiet gudri un saudzīgi.
Lapsu salā Austrālijā, kur, domājams, dzīvo lielākā lidojošo lapsu kolonija kontinentā.
apputeksnēšana un sēklu izplatīšanās
Lidojot no auga uz augu, lai iegūtu barību, augļspārņi arī apputeksnē augus, kurus tie apmeklē. Turklāt, ēdot tie izkliedē augu sēklas. Daudzi augi, tostarp daži avokado, dateles, mango un persiki, ir atkarīgi no šiem sikspārņiem vai nu apputeksnēšanas, vai sēklu izplatīšanas.
Jūtas un uzturs
Augļu sikspārņi galvenokārt ēd augļu sulu un ziedu nektāru. Tās košļā augļus, pēc tam izspļauj sēklas, mizas un mīkstumu. Augļu sikspārņi, tāpat kā citi Megachiropteran sikspārņi, izmanto ožu, lai atrastu barību - augļus un/vai nektāru. Lai gan tām ir lielas acis un tās labi redz, augļēdāji neizmanto redzi kā galveno maņu. Augļu sikspārņi ēd arī citas lietas.
Ebolas vīrusa nēsātāji
Daži megabati ir bīstamu slimību pārnēsātāji. Pirmais reģistrētais Ebolas vīrusa uzliesmojums cilvēkam notika 1976. gadā, bet vīrusa avots joprojām nav zināms. Nesen veiktie testi liecina, ka Ebolas vīrusa uzliesmojuma laikā savāktie dažu sugu augļēdāju sikspārņi ir saslimuši ar šo vīrusu, taču tiem nav nekādu pazīmju. Turpmāki pētījumi arī liecina, ka Ebolas vīruss var vairoties augļspārņu un citu Tadarida ģints sikspārņu vidū. Tas varētu nozīmēt, ka sikspārņi ir vīrusa avots. Arī Marburgas vīruss, kas ir radniecīgs Ebolas vīrusam, ir konstatēts augļēdāju sikspārņu vidū Ugandā.
Vēl viens izskaidrojums ir tāds, ka augļēdāji varētu būt starpsaimnieks, jo nav pārliecības, ka augļēdāji ir Ebolas vīrusa indeksa gadījums. Svarīgi arī atzīmēt, ka dažas augļēdāju sikspārņu sugas Āfrikā ir imūnas pret Ebolas vīrusu un ka to DNS vai RNS ir līdzīga Zairas Ebolas vīrusam. Tas varētu izskaidrot izplatīšanos uz cilvēkiem, jo cilvēki šajā reģionā mēdz ēst augļēdājsikspārņus.
Citu vīrusu pārnēsātāji
Zināms, ka Austrālijas skraidošās lapsas pārnēsā divas infekcijas, kas var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai - Austrālijas sikspārņu lizsavīrusu un hendras vīrusu (Henipavīrusu). Šīs sikspārņu pārnēsātās slimības, kas raksturīgas tikai Kvīnslendai, ir vieni no nāvējošākajiem vīrusiem Rietumu pasaulē. Lai gan šīs slimības sastopamas reti, tās joprojām rada neizpratni medicīnas speciālistiem. Šīs sikspārņu pārnēsātās slimības gandrīz vienmēr ir nāvējošas. Cilvēku inficēšanās ar šiem vīrusiem, par laimi, notiek ļoti reti.
Hendra vīruss ir vīruss, kas galvenokārt inficē megabatus (lielus augļēdājsikspārņus jeb "lidojošās lapsas"), kurus var pārnest uz zirgiem. Tāpat kā ebolas un marburgas vīruss, hendra ir hemorāģisks drudzis ar augstu vai ļoti augstu mirstību (50-90 %). Gan ebolas, gan marburgas vīruss ir saistīts ar megabatiem kā infekcijas pārnēsātājiem. Tiek uzskatīts, ka zirgi ar Hendra vīrusu inficējas, uzņemot barību vai ūdeni, kas inficēts ar inficētu megabatu ķermeņa šķidrumiem un ekskrementiem. Vīruss var būt nāvējošs gan cilvēkiem, gan zirgiem. Ja ar lidojošajām lapsaitēm nenotiek manipulācijas vai tiešs fizisks kontakts, sabiedrības veselības apdraudējums ir nenozīmīgs.
Ir zināms, ka tikai trīs cilvēki ir izdzīvojuši no sikspārņu pārnēsātā Hendra vīrusa. Līdz šim vairāk nekā puse no visiem cilvēkiem, kas inficējušies ar Hendras vīrusu, sešu nedēļu laikā ir miruši, tomēr nav bijis neviena, kas būtu izdzīvojis no otras Kvīnslendas sikspārņu pārnēsātās slimības. Lyssavirus - tuvs trakumsērgas vīrusa radinieks - 1994. gadā pirmo reizi tika atklāts lidojošai lapsei, kurai bija simptomi netālu no Ballina, NSW (kas atrodas uz robežas ar Kvīnslendas štatu). No lizavīrusa ir miruši tikai trīs cilvēki, kas ar to jebkad bija saslimuši.
Saistītās lapas
- Ēģiptes augļu sikspārnis
