Mīgera kalns — potenciāli aktīvs vulkāns Britu Kolumbijā, Kanādā (2680 m)
Mīgera kalns — potenciāli aktīvs vulkāns Britu Kolumbijā (2680 m). Ledāji, miljoniem gadu veca lava un Garibaldi vulkāniskā josla. Uzzini par vēsturi, ģeoloģiju un pārgājieniem.
Mīgera kalns ir potenciāli aktīvs vulkāns Kanādas provincē Britu Kolumbijā, Kanādā, apmēram 150 kilometrus uz ziemeļiem no Vankūveras. Kalna virsotni pārsvarā klāj sniegs un ledāji. Tas atrodas Garibaldi vulkāniskā joslā un ir Kaskādes vulkāniskā loka — lokam, kas stiepjas uz dienvidiem līdz Kalifornijai, — vistālāk uz ziemeļiem esošais vulkāniskais objekts šajā sistēmā. Tā izplatītākais iežu veids ir lava, kuru ģeoloģiskās izpētes dati novērtē kā gandrīz miljons gadu vecu; vietām šo nogulumu biezums pārsniedz 1 km.
Ģeoloģija un izcelsme
Mīgera kalns ir veidojies vulkāniskas aktivitātes rezultātā, kad magmas izplūdes un vulkāniskie procesi veidoja lielus lavu un citu vulkānisko iežu masīvus. Tās ģeoloģiskā vēsture lielākoties attiecināma uz Pleistocēna laikmeti, kad reģionā bijusi intensīva vulkāniskā darbība. Kalna struktūra un nogulumi liecina par vairākkārtējiem izplūdes periodiem, kas veidojuši biezas lavu plātnes un slāņveida iežus.
Ledāji, klimats un ekosistēma
Mīgera kalna virsotni un augstākās nogāzes sedz sniegs un ledāji, kas ietekmē vietējo hidrologiju — pavasarī un vasarā kušanas ūdeņi baro upes un ūdenskrātuvēs piegulošos baseinus. Augstajam reljefam raksturīgs alpīnisks klimats: vēsi vasarās, bargi un sniegoti ziemās. Nogāzēs aug atbilstoša aļpu un subalpu flora, un kalnu zonā sastopami ierobežotas faunas sugas, kas ir pielāgojušās skarbajiem apstākļiem.
Aktivitāte, uzraudzība un riski
Mīgera kalns tiek klasificēts kā potenciāli aktīvs — nav zināmu plaši dokumentētu vēsturisku izvirdumu mūsdienu cilvēces hronikā, taču geoloģiskie ieraksti liecina par salīdzinoši nesenu (ģeoloģiskā mērogā) aktivitāti. Līdz ar to pastāv potenciāli vulkānie riski, kas reģionā var ietvert:
- vēja izraisītu pelnu izplatīšanos un gaisa kvalitātes pasliktināšanos;
- lavīnu un ledāju nogruvumu veidošanos, it īpaši piekļuves maršrutos;
- laharu (vulkānisko dubļu plūdu) iespējamību, ja izvirduma vai straujas kušanas rezultātā liels daudzums ledus/ūdens sajaucas ar vulkāniskajiem materiāliem;
- lokālas hidroloģiskas un infrastruktūras ietekmes upju baseinos.
Vulkānisko risku novēro un pēta Kanādas ģeoloģijas un civilās aizsardzības institūcijas; aktīvā reģiona monitorings ietver seismisko aktivitāšu, gāzu emisiju un ģeofizikālu mērījumu uzraudzību, lai savlaicīgi noteiktu un novērstu draudus cilvēkiem un īpašumiem.
Piekļuve, tūrisms un drošība
Mīgera kalns atrodas salīdzinoši mežonīgā un mazapdzīvotā reģionā. Piekļuve var būt ierobežota — daļa maršrutu piekļūst ar kalnu pārgājieniem vai alpīnismu, un ziemā piekļuve bieži vien ir iespējama tikai ar sniega vai helikoptera transportu. Kalns piesaista tos, kuri meklē alpīnismu, ledus kāpšanu un atsevišķus alpīniskus pārgājienus, taču apmeklētājiem jāņem vērā skarbie laika apstākļi, ledāju bīstamība un ģeoloģisko procesu iespējamība. Pirms došanās uz šo reģionu ieteicams pārbaudīt jaunākos brīdinājumus un kartes, kā arī paziņot par plānotu maršrutu vietējām glābšanas dienestiem.
Vēsturiskā un kulturālā nozīme
Agrāk kalnam plašāk lietots nosaukums bija Katedrāles kalns. Vietējā iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju stāstījumos kalniem bieži ir kultūrvēsturiska nozīme, un tā interpretācijas var atšķirties atkarībā no kopienas. Mūsdienās Mīgera kalns ir interesants gan zinātniekiem, gan alpīnistiem, gan dabas mīļotājiem, kuri vēlas iepazīt Klusā okeāna kalnu grēdas vulkānisko un ledājuainu ainavu.
Augstums: 2680 metri (8793 pēdas).
Mīgera kalna vulkānisko kompleksu no austrumu puses netālu no Pembertonas, Kolumbijas pussalas.
Ģeoloģiskā vēsture
Meidžers ir pazīstams ar savu pēdējo lielo izvirdumu pirms aptuveni 2350 gadiem. Šī izvirduma dīvainākais aspekts bija tas, ka vulkāna ziemeļaustrumu pusē izplūda gruveši, jo akmeņi un pelni aizsprostoja lielu upi Lillooet River. Upe tika aizsprostota vismaz 100 metru augstumā, izveidojot ezeru. Ezers sasniedza maksimālo augstumu 810 metri un bija vismaz 50 metrus dziļš. Ezerā esošā ūdens aktivitātes rezultātā drīz vien erodēja laukakmeņi, veidojot Keyhole ūdenskritumu. Kad ūdens pirmo reizi pārrāva laukakmeni, bija milzīgi plūdi, nesot mazus mājas lieluma laukakmens blokus. Šī izvirduma laikā pelni tika izmesti gaisā vairāk nekā 20 km virs jūras līmeņa. Pelni tika aiznesti uz austrumiem līdz pat Albertai.
Vulkāniskie apdraudējumi
Meager ir nestabils vulkāns. Tas ir veidots no nestabiliem vulkāniem un pēdējo 7300 gadu laikā vismaz trīs reizes ir izgāzis mālu un iežus vairākus metrus dziļi Perbertonas ielejā. Divas agrākās gruvešu plūsmas, apmēram pirms 4450 un 7300 gadiem, nogruvumus no vulkāna aizsūtīja vismaz 32 kilometrus tālu. Pēdējā laikā vulkāns ir radījis mazākus zemes nogruvumus aptuveni ik pēc desmit gadiem, tostarp 1975. gadā, kad Meager Creek tuvumā gāja bojā četri ģeologi. Mežizstrāde, kalnrūpniecība, tūrisms un atpūta savvaļas dabā tuvējās nogāzēs un ielejās ir neaizsargāti pret vulkāna lielisko ģeomorfoloģisko aktivitāti. Iespējamība, ka Meageras kalns ar gruvešu plūsmu pārklās apdzīvotas Pembertona ielejas daļas, tiek lēsta aptuveni reizi 2400 gados. Šādiem gadījumiem vulkāna izvirdumi nav raksturīgi, tomēr zinātnieki brīdina, ka vulkāns jebkurā laikā bez brīdinājuma var izlaist vēl vienu masīvu gruvešu plūsmu virs apdzīvotām teritorijām.
Meageras kalna iepriekšējo izvirdumu sprādzienbīstamais raksturs liecina, ka šis vulkāns rada arī ievērojamu apdraudējumu Britu Kolumbijas dienvidu daļas un Albertas kopienām lielos attālumos. Tas ir arī vietēja problēma Pembertonas pilsētai Britu Kolumbijā, kas atrodas aptuveni 50 km attālumā. Vēl viens sprādzienbīstams izvirdums Meageras kalnā būtiski ietekmētu arī vietējo kalnrūpniecību un mežizstrādi, kā arī būtiski negatīvi ietekmētu Lilluetas upes zvejniecību.
Meklēt