Erfurtes Vecā sinagoga — viduslaiku ebreju sinagoga un muzejs
Vecā sinagoga (vācu: Alte Synagoge) Erfurtē, Vācijas vidienē, ir viena no vislabāk saglabātajām viduslaiku sinagogām Eiropā. Tās vecākās daļas tika uzceltas 11. gadsimta beigās, bet lielākā daļa ēkas datējama aptuveni no 1250. līdz 1320. gadam. 2015. gadā ēka tika ierosināta iekļaut Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Vēsture un konteksts
Sinagogas vēsture atspoguļo Erfurtes bagāto ebreju kopienas dzīvi viduslaikos. Tā kalpoja kā reliģijas, izglītības un kopienas dzīves centrs. Pēc 14. gadsimta notikumiem — tostarp bēdīgi slavenajām vajāšanām, kas skāra daudzus Eiropas ebreju centros — sinagoga zaudēja savu sākotnējo funkciju un tika izmantota dažādiem civiliem mērķiem. No jauna tā tika atklāta un restaurēta kā vēstures piemineklis un muzejs.
Ēkas arhitektūra
Vecā sinagoga ir izcils piemērs viduslaiku reliģiskai arhitektūrai, kurā savijas romānikas un gotikas elementi. Interjers saglabā autentiskas sienu konstrukcijas, telpu plānojumu un daļēji saglabātas arhitektoniskas detaļas, kas ļauj iepazīt, kādas bija sinagogas iekšējās telpas viduslaikos. Restaurācijas darbi ir nodrošinājuši ēkas stabilitāti un ļāvuši atklāt arheoloģiskos slāņus un agrāk slēptus artefaktus.
Muzejs un ekspozīcija
Kopš 2009. gada ēkā darbojas vietējās ebreju vēstures muzejs. Muzeja ekspozīcijas stāsta par Erfurtes ebreju kopienas ikdienu, reliģiskajām praksēm, mākslu un tirdzniecību viduslaikos, kā arī par traģiskajiem notikumiem, kas izmainīja kopienas likteni. Izstādes izmanto gan oriģinālus priekšmetus, gan reprodukcijas un interaktīvas prezentācijas, lai padarītu vēsturi saprotamu plašam apmeklētāju lokam.
Erfurtes dārgums
Muzejā tiek glabāts tā dēvētais Erfurtes dārgums — bagātīga 1998. gadā atrasta viduslaiku monētu, rotaslietu un metāla izstrādājumu kolekcija. Atradums radīja plašu starptautisku interesi, jo tas sniedz unikālu ieskatu ebreju un plašākas sabiedrības materiālajā kultūrā 14. gadsimtā. Lielākā daļa priekšmetu, visticamāk, tika paslēpta strauju vēsturisku notikumu laikā (piemēram, 1349. gada vajāšanu periodā), kas pamudināja īpašniekus slepus glabāt savu mantu.
Ebreju manuskripti
Muzejā ir pieejamas arī Erfurtes ebreju manuskriptu kopijas. Šie reti rokraksti, daļēji radīti un lietoti viduslaikos, satur reliģiskas, juridiskas un literāras teksta daļas, kas atspoguļo kopienas izglītību un garīgās prakses. Oriģinālu dokumentu saglabāšana bieži prasa īpašus apstākļus, tāpēc muzejs izmanto reprodukcijas, lai apmeklētāji varētu droši iepazīties ar šo vērtīgo mantojumu.
Restaurācija un saglabāšana
Laikā no 20. gadsimta beigām līdz pārbūvēm 21. gadsimtā ēkā veikti plaši restaurācijas darbi, kuru mērķis bija atjaunot un saglabāt viduslaiku struktūras, vienlaikus pielāgojot ēku muzeja vajadzībām. Restauratori un konservatori sadarbojās ar vēsturniekiem un arheologiem, lai atklātu un dokumentētu pēc iespējas vairāk autentisku liecību. Projekti koncentrējās uz konstrukciju nostiprināšanu, mitruma kontroli un sensitīvu izstāžu iekārtošanu.
Kultūras un izglītības nozīme
Vecā sinagoga ir nozīmīgs mantojuma objekts, kas palīdz izprast ebreju dzīvi viduslaiku Vācijā un plašākas Eiropas vēstures aspektus. Muzejs regulāri rīko izglītojošas programmas skolām, lekcijas, vadītas ekskursijas un kultūras pasākumus, kas veicina atmiņas uzturēšanu un dialogu starp kopienām.
Praktiska informācija apmeklētājiem
- Sinagoga atrodas vēsturiskajā Erfurtes pilsētas daļā, kas ir viegli sasniedzama no pilsētas centra.
- Pirms došanās ieteicams pārbaudīt muzejā spēkā esošo darba laiku un gida pakalpojumu pieejamību oficiālajā mājaslapā vai sazinoties ar muzeju — darba laiki un izstādes var mainīties.
- Muzejs piedāvā izglītojošas programmas skolām un organizētām grupām; iepriekšēja pieteikšanās grupu vizītēm parasti ir vēlama.
- Apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām ieteicams iepriekš uzzināt par pieejamību un atbalsta iespējām.
Starptautiskā nozīme
Vecā sinagoga nav tikai arhitektūras piemineklis — tā ir arī svarīgs atskaites punkts ebreju vēstures pētniecībā un publiskajā atmiņā. Erfurtes dārguma un manuskriptu saglabāšana ļauj pētniekiem un apmeklētājiem sajust saikni ar viduslaiku dzīvi un saprast sarežģītās vēsturiskās pārmaiņas, kas ietekmēja ebreju kopienas visā Eiropā.
Papildus izjūtai par vēsturi, sinagoga kalpo kā vieta, kur notiek dialogs par kultūru daudzveidību, toleranci un mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Vēsture un saglabāšana
Ēkas vecākās daļas datētas ar 1094. gadu. Ap 1270. gadu tika uzcelta lielāka sinagoga, kurā ietilpa vecākās ēkas daļas. No šī laika datējama arī ēkas rietumu siena. Tai ir seši oriģinālie logi. Vēl viens stāvs tika piebūvēts 1300. gadu sākumā.
1349. gadā daudzi cilvēki nomira no melnās nāves slimības. Cilvēki teica, ka pie tās ir vainojami ebreji. Ebreji tika nogalināti un piespiesti pamest pilsētu. Šis pogroms ir pazīstams kā Erfurtes slaktiņš. Sinagoga tika nopostīta, un Erfurtes pilsētas dome pārņēma ēku savā kontrolē. Vēlāk tā to pārdeva kādam vietējam uzņēmējam. Viņš to izmantoja kā noliktavu un veica izmaiņas iekštelpās, tostarp izbūvēja pagrabu. Nākamos 500 gadus to izmantoja preču uzglabāšanai.
Kopš 19. gadsimta ēka tika izmantota kā balles zāle, restorāns un pat boulinga zāle. Šīs pārmaiņas nozīmēja, ka par Veco sinagogu lielākoties tika aizmirsts. Tās vēsture netika atzīta, kas palīdzēja to pasargāt nacistu laikā.
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās interese par veco ēku atjaunojās. Arhitektūras vēsturnieks Elmārs Altvasers 1992. gadā sāka tās izpēti. Erfurtes pilsētas dome 1998. gadā iegādājās īpašumu un veica tā izpēti un konservāciju. Tika saglabāti visi ēkas vēstures posmi, ne tikai tās izmantošana kā sinagogai.
2007. gadā netālu no Vecās sinagogas arheologi atklāja reti sastopamu un labi saglabājušos ebreju rituālo vannu - mikvehu. Tā tika uzcelta ap 1250. gadu.
2015. gadā Vecā sinagoga un Mikve, kā arī Erfurtes viduslaiku pilsētas centrā esošais mūra nams, kas arī celts ap 1250. gadu un piederējis ebrejiem, tika ierosināts iekļaut Pasaules mantojuma sarakstā. Tas provizoriski ir iekļauts sarakstā, bet galīgais lēmums vēl nav pieņemts.
Muzejs
Vecā sinagoga tika atvērta kā muzejs 2009. gada 27. oktobrī.
Erfurtes dārgums ir izstādīts muzejā. Tā ir monētu, juvelierizstrādājumu un metāla izstrādājumu kolekcija, kas, domājams, piederēja ebrejiem, kuri tos slēpa Erfurtes slaktiņa laikā 1349. gadā. Tā tika atrasta 1998. gadā Erfurtes viduslaiku ebreju kvartāla mājas sienā.
Muzejā apskatāmas arī Erfurtes Ebreju manuskriptu kopijas. Tā ir viduslaiku manuskriptu kolekcija, kas tapusi no 12. līdz 14. gadsimtam. Tie nonāca Erfurtes pilsētas domes īpašumā pēc Erfurtes slaktiņa 1349. gadā. No 17. gadsimta vidus tie glabājās Erfurtes Svētā Augustīna klostera bibliotēkā. Tās 1880. gadā tika pārdotas Berlīnes Karaliskajai bibliotēkai, kas tagad ir Berlīnes Valsts bibliotēka. Tur glabājas manuskriptu oriģināli.
Erfurtes Tosefta
Viens no Erfurtes manuskriptiem ir Tosefta, kas datēts ar 12. gadsimtu. Tosefta ir seno jūdu mutvārdu likumu krājums, ko zinātnieki apkopojuši pirmajos 200 mūsu ēras gados. Tosefta kopijas netika veidotas pārāk bieži. Erfurtes Tosefta ir vecākais no tikai trim zināmajiem Tosefta manuskriptiem. Tas tika uzrakstīts 12. gadsimtā. Pārējie divi Tosefta manuskripti ir Vīnes Tosefta, kas tapusi 13. gadsimta beigās un atrodas Austrijas Nacionālajā bibliotēkā, un Londonas Tosefta, kas tapusi 15. gadsimtā un atrodas Britu bibliotēkā.
Mozus Samuēls Cukermandels bija pirmais, kas norādīja uz Erfurtes Toseftas nozīmi. Viņš 1876. gadā publicēja nozīmīgu pētījumu par to.
