Oskars Heinrots — vācu biologs un etoloģijas pamatlicējs

Oskars Heinrots (1871. gada 1. marts Maincā-Kastelā - 1945. gada 31. maijs Berlīnē) bija vācu biologs, viens no etoloģijas pamatlicējiem.

Viņš vairāk nekā 30 gadus bija Berlīnes zooloģiskā dārza un akvārija direktors, kurā veica ilgtermiņa novērojumus un audzēja dažādas putnu sugas, lai pētītu to uzvedību dabiskos attīstības apstākļos. Heinroth bija precējies divas reizes, abas reizes ar kolēģēm: Viņš bija precējies ar Magdalēnu (dzimusi Vībe, 1904-1932) un pēc viņas nāves - ar Katarīnu (dzimusi Berger, 1933-1945).

Viņa veiktie Anatidae (pīļu un zosu dzimtas dzīvnieku) uzvedības pētījumi parādīja to instinktīvos uzvedības modeļus. Heinroth sistemātiski salīdzināja dažādu sugu attīstību, pētot gan dzimšanas/radu uzvedību, gan dzīves cikla gaitā novērojamas pārvērtības — īpaši uzmanību pievēršot savstarpējai saziņai, pārošanās rituāliem un vecāku rūpēm. Viņš arī no jauna atklāja imprintinga fenomenu, par kuru 19. gadsimtā ziņoja Douglas Spalding, bet kuram tolaik netika pievērsta uzmanība. Imprintings — ātra, agrīna attieksmes veidošanās pret pirmo kustīgo objektu — Heinroth dokumentēja praksē un parādīja tā nozīmi putnu attīstībā.

Ar saviem novērojumiem Heinroth pierādīja, ka putnu uzvedība ir tikpat sugasraksturīga un sistemātiska kā to anatomija: noteiktas uzvedības formas reproducējas un ir raksturīgas konkrētām sugām, kas nozīmē, ka uzvedību var izmantot taksonomikai un sugu salīdzināšanai. Lai to panāktu, viņš izmantoja rūpīgu ilgstošu novērošanu, salīdzināšanas metodi un audzēšanu aiz slēgtām telpām, kas ļāva izslēgt ārējās vides ietekmi un izcelt iedzimtās uzvedības iezīmes.

Viņa rezultātus popularizēja Konrāds Lorencs, kura mentors viņš bija. Lorencs, turpinot un sistematizējot Heinrotha idejas, uzskatīja Heinrotu par dzīvnieku uzvedības kā zooloģijas nozares pētījuma patieso pamatlicēju, un Heinroth pētījumi ievērojami ietekmēja etoloģijas attīstību 20. gadsimtā.

Galvenās iegūtās atziņas un mantojums:

• Demonstrēja, ka daudzu putnu sugu uzvedības shēmas ir sugasraksturojošas un iedzimtas.
• Sekmēja imprintinga fenomena atjaunošanu un izpratni par tā nozīmi attīstības bioloģijā.
• Ieviesa salīdzināšanas un ilgtermiņa novērojumu metodes, kas vēlāk kļuva par etoloģijas pamatinstrumentiem.
• Kalpoja par mentoru jaunai pētnieku paaudzei (piem., Konrādam Lorencam), kura popularizēja un paplašināja etoloģijas disciplīnu.

Heinrotha darbs ir būtisks mūsdienu dzīvnieku uzvedības pētījumu pamats: viņa pieeja — rūpīga dabisko uzvedības formu dokumentācija, salīdzināšana un to sasaistīšana ar sugas identitāti — palīdzēja pārvērst uzvedības novērošanu par stingru zinātnisku disciplīnu. Viņa atziņas turpina ietekmēt pētījumus par attīstību, ģenētiku un ekoloģiju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Oskars Heinrots?

J: Kāda bija Heinrota loma Berlīnes zooloģiskajā dārzā un akvārijā?

J: Kas bija Heinrota sievas?

J: Kāds bija Heinrotha ieguldījums pīļu un zosu uzvedības izpētē?

J: Kādu atklājumu Heinrots izdarīja attiecībā uz putnu uzvedību?

J: Kas popularizēja Heinrota rezultātus par dzīvnieku uzvedību?

J: Kā Lorencs vērtēja Heinrothu dzīvnieku uzvedības pētījumu jomā?

Meklēt pēc burta