Douglas Aleksandrs Spalding (1841–1877) bija angļu biologs. Viņš bija viens no etoloģijas (dzīvnieku uzvedības) pamatlicējiem — viņa eksperimentālās atziņas par iedzimtām uzvedības formām un jutīgajiem attīstības periodiem vairākkārt apsteidza savu laiku, taču ilgstoši netika pienācīgi novērtētas.

Viņš dzimis 1841. gadā Islingtonā, Londonā, un savas darbības sākumā strādāja kā strādnieks. Vēlāk, dzīvodams netālu no Aberdīnas, viņš bez maksas apmeklēja lekcijas un kursus. Studējis filozofiju un literatūru, Spalding pēc gada atgriezās Londonā un mācījās par juristu; tomēr viņam diagnosticēja tuberkulozi, kas ievērojami ietekmēja viņa dzīvi un darbību.

Ceļojot pa Eiropu cerībā uz uzlabotu veselību, Avinjonā viņš iepazinās ar Džonu Stjuartu Millu, un, pateicoties Millam, — ar Džonu Raselu, vikontu Amberliju. Rasels bija bijušā Lielbritānijas premjerministra lorda Džona Rasela dēls. Spalding kļuva par vikonta Amberlija bērnu, tostarp, iespējams, pavisam jaunā Bertranda Rasela, audzinātāju. Viņam ar pārtraukumiem bija arī romāns ar lorda Amberleja sievu Katarīnu Raselu (Katharine Russell). Pēc lorda Amberleja nāves 1876. gadā Spalding atgriezās kontinentā un nākamajā gadā tur nomira — iespējams, no tuberkulozes.

Pētījumi un atziņas

Spaldinga galvenais nopelns bija tādu uzvedības formu atklāšana, kuras attīstās bez iepriekšējas pieredzes — t.i., iedzimtas vai automātiskas reakcijas. Viņš veica eksperimentus ar mājputnu cāļiem: novēroja, kā noteiktas kustības un reakcijas parādās pat tad, ja putnēni nav iepazinušies ar ārējo pasauli pirms pirmajām darbībām. Eksperimentos viņš manipulēja ar jutīgiem ievadiem (piem., gaismu, skaņu) un pētīja, kā šie apstākļi ietekmē uzvedības attīstību un orientāciju.

Viņa secinājumi jau ietvēra vairākas šodien labi zināmas idejas: ka eksistē jutīgi (kritiski) attīstības periodi, kad noteikta pieredze ietekmē vēlākas uzvedības izpausmes; un ka daļai uzvedības elementu ir iedzimts raksturs, nevis tie ir iegūti tikai mācoties. Šī darba rezultāti ir agrīns priekšvēstnesis tam, ko vēlāk sauks par imprinting (iespiedušanos) — parādību, kuru 20. gadsimta vidū plašāk popularizēs un pētīs Konrads Lorencs un citi etologi.

Publicēšana, atpazīstamība un mantojums

Daļa Spaldinga darbu tika publicēta 1870. gados, taču viņa īsā mūža, fragmentārā publikāciju rakstura un pētnieciskā darba ierobežotās pieejamības dēļ tie ilgi palika maz pamanīti. Vēlākās etoloģijas attīstības gaitā viņa eksperimentālā pieeja un novērojumi tika atklāti un novērtēti kā nozīmīgs ieguldījums dzīvnieku uzvedības zinātnē. Konrads Lorencs un citi 20. gadsimta etologi vēlāk norādīs uz Spaldinga darbiem kā uz agrīnu etoloģijas pamatu.

Mūsdienu skatījumā, Spalding tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem, kurš sistemātiski izmantoja kontrolētus eksperimentus, lai atdalītu iedzimtas uzvedības elementus no mācīšanās, un viņa pētījumi palīdzēja izveidot pamatu uzvedības zinātnei kā atsevišķai eksperimentālai disciplīnai.

Galu galā

Douglas A. Spalding ir piemērs tam, kā zinātniskais ieguldījums var ilgi palikt nepamanīts, ja to neatbalsta plašākas publicēšanas un akadēmiskās komunikācijas iespējas. Tomēr mūsdienu etoloģijas vēsturē viņam pienākas nozīmīga vieta kā agrīnam un radošam domātājam, kurš palīdzēja formulēt būtiskas idejas par dzīvnieku uzvedības izcelsmi un attīstību.