Pelagornis — milzīgi izmirušie 'zobainie' jūras putni (spārnu platums līdz 7 m)

Pelagornis — milzīgie izmirušie "zobainie" jūras putni ar spārnu platumu līdz 7 m. Uzzini par fosilijām, lidošanas spējām un šo gigantu evolūciju.

Pelagornis ir milzīgu fosilo putnu ģints. Viena no sugām, P. sandersi, ir viens no lielākajiem jebkad atrastajiem putniem. Tā spārnu platums bija divreiz lielāks nekā lielākajam albatrosam. Tiek lēsts, ka tā spārnu platums ir aptuveni 6,4-7,4 metri. Šīs konkrētās sugas fosilijas ir no oligocena posma, aptuveni pirms 25 miljoniem gadu (mya).

Pelagornitīdi ir izmirusi putnu grupa, kas pazīstama ar kaulainiem zobiem līdzīgiem knābja izvirzījumiem, lieliem izmēriem un ļoti pārveidotiem spārnu kauliem. Par to ekoloģiju ir daudz jautājumu. Putni spēja ļoti efektīvi planieriski lidot. Tas liek domāt, ka tam bija tālu lidojošu jūras putnu dzīvesveids, kas līdzīgs dzīvo albatrosu dzīvesveidam.

Ir atrastas vairākas vēlākas sugas, un tās nav tik lielas. Visa grupa izmira apmēram pirms trim miljoniem gadu.

Izskats un anatomija

Pelagornis un citi pelagornitīdi bija raksturīgi ar ļodzīgi garu spārnu skeletu — augstu aspect ratio (plāni, gari spārni), kas padarīja tos par izciliem planētājiem. Knābī bija biezas, kaulainas izaugumi, ko sauc par pseidozobiem (kaulainiem zobu līdziniekiem); tie nav īsti zobi, bet knābja kaula izaugumi, kas, visticamāk, bija pārklāti ar keratīna apvalku. Šie pseidozobi palīdzēja satvert zivis un citus slapjā vidē dzīvojošus upurus.

Kauli parasti bija plāni un viegli, kā tas ierasts lieliem lidotājiem, taču fosilijas bieži ir fragmentāras, tāpēc pilnīga skeleta rekonstrukcija ir izaicinājums. Sistemātiski pelagornitīdi tiek dēvēti par Pelagornithidae; to tuvākā saistība ar mūsdienu putnu grupām ir diskutabla, un dažkārt tos izvieto atsevišķā kārtā (Odontopterygiformes).

Izmēri un spārnu platums

P. sandersi ir vislabāk pazīstamais milzis — tā spārnu platuma aplēses, kas balstītas uz atrastajiem spārnu kauliem, ir asi diskutētas un atkarīgas no interpolaaces metodes. Visplašāk citētā aplēse ir aptuveni 6,4–7,4 m, kas to padara par vienu no lielākajiem un, iespējams, par visu laiku lielāko lidojošo putnu. Salīdzinājumam, lielākajam mūsdienu albatrosam spārnu platums parasti nepārsniedz ~3,5 m.

Jāuzsver, ka šīs aplēses ir saistītas ar nozīmīgu nenoteiktību: dažas vēlākas analīzes dod mazākas vērtības (ap 5–6 m), atkarībā no izmantotajiem salīdzinājumiem ar mūsdienu putniem un proportions korekcijas metodes.

Ekoloģija un dzīvesveids

Pelagornitīdi, visticamāk, bija atkarīgi no atklāta okeāna veltēm — zivīm, kalmāriem un citām jūras radībām. To gara, šaura spārnu uzbūve norāda uz pielāgošanos ilgstošai planēšanai, izmantojot plūstošos vēja laukus un dinamisko planēšanu, kas ļāva pārlidot lielus attālumus, patērējot maz enerģijas. Maz ticams, ka tie spētu ilgstoši manevrēt blīvos mežu apstākļos vai veikt dziļus slazdojošus niršanas manevrus — drīzāk tie, iespējams, ķēra upurus no virsmas vai sniedza glābšanas slazdus lidojumā.

Par to, vai pelagornitīdi varēja droši nosēsties uz ūdens, viedokļi atšķiras. Daži pētnieki uzskata, ka to ķermenis vairāk atgādināja mūsdienu albatrosus un pelējos kormorānus, kuri var atpūsties uz ūdens, bet citi uzskata, ka ļoti gari spārni un ķermeņa proporcijas varētu padarīt nosēšanos un pacelšanos no ūdens sarežģītu, līdz ar to tie labāk barotos no lidojuma vai piekrastes klintīm un salām.

Izplatība un fosilais ieraksts

Pelagornis fosilijas atrastas dažādās pasaules daļās — Ziemeļamerikā, Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un pat Antarktīdā. Fosilie atradumi aptver laika periodu no paleogēna (pēc ledāja laikmeta beigām) līdz neogēnam, kopumā aptuveni no oligoċena līdz pliocēnam (apmēram 34–2,5 miljoni gadu). Dažas vēlākas sugas bija ievērojami mazākas nekā sākotnējie milži, kas liek domāt par ģints izmēru variabilitāti atkarībā no laikmeta un ekoloģiskajām nišām.

Izmiršana — iespējamie cēloņi

Pelagornitīdu izzušana apmēram pirms 2–3 miljoniem gadu sakrita ar plašākām klimata un okeāna ekosistēmu pārmaiņām Pliocēnā. Iespējamie izmiršanas cēloņi ir:

• globālas klimata pārmaiņas un okeāna temperatūras izmaiņas, kas mainīja barības ķēžu struktūru;
• jūras līmeņa svārstības un salu/narvu redukcija, kas varēja ietekmēt ligzdošanas vietas;
• konkurence ar attīstītākām mūsdienu jūras putnu grupām, kas varēja labāk pielāgoties jaunajiem apstākļiem;
• lokāli ģeoloģiski vai ekologiski notikumi, kas ietekmēja pārtikas pieejamību.

Nav pierādījumu, ka cilvēki būtu tieši iesaistīti šo putnu izzušanā, jo tas notika ilgi pirms cilvēku ierašanās plašos okeāna reģionos.

Pētījumi un nozīme

Pelagornis pētnieki interesējas gan par lieluma un lidošanas fizioloģijas jautājumiem, gan par to ekoloģisko lomu paleoekosistēmās. Jaunu fosiliju atklāšana un modernākas analīzes metodes (piem., CT skenēšana, biomehānikas modeļi) ļauj precizēt spārnu platuma aplēses, uztvert spārnu kustību un labāk izprast, kā šie putni dzīvoja.

Pelagornis un citi pelagornitīdi ir spilgts piemērs tam, cik dažādi var būt putnu lidošanas risinājumi un kā okeāna apstākļi var veicināt milzu lidošanas formu attīstību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Pelagornis?

J: Kura no Pelagornis sugām ir viens no lielākajiem jebkad atrastajiem putniem?

J: Kāds ir P. sandersi spārnu vēriens salīdzinājumā ar lielāko albatrosu spārnu vērienu?

J: Kad P. sandersi dzīvoja?

J: Ar ko ir pazīstami pelagornitīdi?

J: Kāds ir domājamais P. sandersi dzīvesveids, pamatojoties uz tā spējām planierismā?

J: Kad iznīka visa pelagornitīdu grupa?

Meklēt pēc burta