Pintupi ir Austrālijas aborigēnu grupa, kas pieder pie Rietumu tuksneša kultūras grupas. Viņu tradicionālā dzimtene atrodas uz rietumiem no Makdonalda ezera un Makejas ezera Rietumaustrālijā — ļoti nomaļā Austrālijas tuksneša daļā. Tieši šī atrašanās nomaļā padarīja pintupi par vieniem no pēdējiem aborigēnu grupām, kas pameta savu tradicionālo dzīvesveidu un nonāca plašākās kolonizētās sabiedrībās.
Dzīvotveids, valoda un kultūra
Pintupi tradicionāli bija mednieki-vācēji, kuru ikdiena un izdzīvošana bija cieši saistīta ar vietējo ainavu, ūdenskrātuvēm un sezonālajiem resursiem. Viņu kultūra balstās uz Rietumu tuksneša kosmoloģiju — Tjukurrpa (sapņu stāsti, Dreaming), dziedāšanas un rituālu tradīcijām, kā arī sarežģītu radniecības un “skin” sistēmu, kas regulēja laulības, pienākumus un konfliktu risināšanu. Pintupi runā Rietumu tuksneša valodas dialektā (bieži dēvēts par pintupi valodu), kas pieder Pama–Nyungan valodu saimei; valoda joprojām tiek runāta dažās kopienās un nodota no paaudzes paaudzē.
Pārvietošana un sekas
Lielākā daļa Pintupi 20. gadsimta vidū tika pārcelti (spiesti pamest savu dzimteni), jo Vumerā tika veikti sti testi. Viņus nosūtīja uz apmetnēm gan uz austrumiem, gan rietumiem no viņu dzimtenes, piemēram, Papunya, Balgo, Haasts Bluff un pat Hermannsburgu. Tā viņi nonāca plašās, bieži nesen izveidotās kopienās, kur dzīve bija pavisam citāda — blīvāka apdzīvotība, svešas slimības un spiediens asimilēties. Dažu gadu laikā vairāki simti Pintupi mira no svešām slimībām un infekcijām. Citi cieta no alkoholisma, vardarbības un sociālām problēmām: cilvēkiem, kuri līdz tam dzīvojuši nelielās ģimenes grupās, bija grūti pielāgoties jauniem sociālajiem noteikumiem un risināt konfliktus sabiedrībā.
20. gadsimta 60. gados Menzīsa valdības asimilācijas politika būtiski ietekmēja daudzu pintupi mentalitāti un dzīves gaitu. Daļa no šīs politikas noveda pie tā, ka simtiem pintupi bērnu tika atņemti vecākiem un ievietoti misijās vai audžuģimenēs — šo praksi tagad dēvē par Nozagto paaudzi.
Atgriešanās, atjaunošanās un kopienu izveide
Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem daudzas pintupi grupas sāka organizēties un centās atgriezties savās vēsturiskajās zemēs. 1981. gadā daļa kopienas pārcēlās atpakaļ uz rietumiem un izveidoja Kintore (Waḻungurru), un 1983. gadā netālu no Makejas ezera tika dibināta Kiwirrkurra. Šīs atgriešanās reizēm bija saistītas ar sarežģītām problēmām — jāizveido infrastruktūra, jānodrošina veselības aprūpe, izglītība un nodarbinātība — taču tās ļāva atjaunot dzīvi tuvu tradicionālajām svētajām vietām un praksei.
1984. gadā plašāku uzmanību piesaistīja tā sauktie "Pintupi Nine" — ģimene, kas vēlāk parādījās medijos kā pēdējie tradicionālās dzīvesveida saglabātāji un ar kuriem tikās izgaismotas pirmreizējas saskarsmes situācijas. Šādi gadījumi uzsvēra, cik ilgi daļa pintupi bija saglabājuši tradicionālo dzīves veidu nomaļās vietās.
Māksla, kultūras atdzimšana un tiesības uz zemi
Pintupi bija būtiska loma Rietumu tuksneša mūsdienu aborigēnu mākslas kustībā. Papunya Tula mākslinieku grupā un citās kustībās pintupi mākslinieki palīdzēja izveidot vizuālo valodu, kas balstās uz Tjukurrpa stāstiem un ainavas kartējumu, un viņu darbi guvuši atzinību gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Māksla kļuva par svarīgu līdzekli kultūras saglabāšanai, ienākumu gūšanai un sabiedrības izglītošanai par pintupi pasaules redzējumu.
Vēlākajā 20. un 21. gadsimtā pintupi kopienas arī cīnījās par savu tradīciju un zemes tiesībām, izmantojot gan vietējās pārvaldības struktūras, gan tiesisku ceļu, lai nodrošinātu piekļuvi un kontroli pār svētajām vietām un resursiem. Tādas iniciatīvas palīdzēja stiprināt pašpārvaldi un atjaunot saikni ar zemi.
Mūsdienas izaicinājumi un perspektīvas
Mūsdienās pintupi kopienas sastopas gan ar saglabātām problēmām — veselības traucējumi, sociālas grūtības, atkarības un bezdarbs — gan ar pozitīvām pārmaiņām: kultūras atdzimšanu, jauniem mākslas tirgiem, uzlabotu izglītību un dažkārt arī vietējai pārvaldei. Daudzas kopienas aktīvi strādā pie veselības programmu īstenošanas, izglītības iniciatīvām un tradīciju nodošanas jaunajām paaudzēm, vienlaikus saglabājot ciešu saikni ar zemēm, rituāliem un Tjukurrpa stāstiem.
Apkopojot — Pintupi vēsture ir stāsts par izturību: par cilvēku spējām saglabāt valodu, ticējumus un rituālus, pārvarēt kolonizācijas sekas, atgriezties uz savām zemēm un radoši pielāgoties mūsdienu izaicinājumiem, saglabājot savu identitāti un kultūras mantojumu.
