Pintupi deviņi

Fons

Lielākā daļa Pintupi ģimeņu bija apmetušās uz dzīvi lauku kopienās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Sākot ar 20. gadsimta 30. gadiem, Pintupi bija spiesti pamest savu dzimteni, jo Vumerā tika veikti ieroču izmēģinājumi. Lielākā daļa tika aizvesti uz Papunju, kas atrodas ļoti tālu uz austrumiem un vēsturiski ir Luritja zeme. Citus pārcēla uz ziemeļrietumiem, uz Balgo, Kukatja zemē. Pēc šī laika Pintupi esot pārtraukuši meklēt savus tuksnesī dzīvojošos radiniekus, jo zaudējuši saikni ar vispārējo sabiedrību. Viņi uzskatīja, ka šie cilvēki ir miruši.

20. gadsimta 60. gados tuksnesī kā nomadi joprojām dzīvoja tikai dažas ģimenes. Lielākā daļa no viņiem bija dzirdējuši par baltajiem cilvēkiem un tādām vietām kā Papunja. Taču viņi nebija ar tiem saskārušies. Viņi izvēlējās turpināt dzīvot tā, kā dzīvojuši vienmēr. Tā bija problēma, jo viņi visi bija cieši saistīti. Pintupi ievēro stingru radniecības sistēmu (ko sauc par ādas grupām), kas nosaka, ar ko viņi var precēties. Tā nodrošina, ka viņi izvairās no radniecīgas krustošanās. Tā kā lielajā tuksnesī nebija palicis daudz ģimeņu, jaunākiem vīriešiem un sievietēm gandrīz nebija piemērotu partneru.

Daudz vēlāk, 1976. gadā, Ziemeļteritorijā tika pieņemts Aborigēnu zemes tiesību likums. Daudzi pintupi sāka atgriezties savā zemē, lai izveidotu pastāvīgas kopienas. Viņi 1981. gadā nodibināja Kintore pilsētu. Vēl tālāk uz rietumiem, 1983. gadā, netālu no Makejas ezera, tika dibināta Kiwirrkurra. Šis sāls līdzenums ir Pintupi dzimtenes sirds, un tieši tur galvenokārt dzīvoja šī konkrētā ģimene.

Ģimenes vēsture

Sākotnēji ģimeni vadīja vīrs vārdā Vaku Tjungurrayi. Viņam bija četras sievas: Papalya, Nanu, Watjunka un vēl viena sieviete (kuras vārds svešiniekiem nav zināms). Visas šīs sievas bija māsas, kas piederēja Nangala ādas grupai. Papalya bija Waku galvenā sieva. Viņiem bija trīs bērni: Topsy, Warlimpirrnga un Takariya. Waku bija vēl viens bērns Piyiti ar ceturto (vārdā nenosauktu) māsu. Pirmajos gados šī ģimene dažkārt ceļoja un medīja kopā ar citu grupu. To vadīja vīrs vārdā Tjukurti Tjakamarra (vēlāk pazīstams kā Fredijs Vests). 1962. gadā Vests un viņa ģimene nolēma doties dzīvot uz Papunju. Vaku nevēlējās aizbraukt, tāpēc viņi pameta Vaku ģimeni un devās uz austrumiem.

Apmēram pēc gada vecākā meita Topsy pameta grupu. Viņa apprecējās ar vīrieti vārdā Tomijs Tjakamarra, kurš bija sastapies ar ģimeni, dodoties ceļā uz ziemeļaustrumiem uz Mikantji. Topsy nebija neviena, ar ko precēties savā grupā, un Tomijam bija pareizais ādas vārds. Tāpēc viņi devās uz Mikantji. Aptuveni šajā laikā nomira Piyiti māte.

Vaku nomira aptuveni 1964. gadā. Drīz pēc tam grupai pievienojās vīrietis vārdā Lanti (vai "Džošua") un apprecēja trīs atraitnes. Viņš bija dzīvojis Balgo, bet pēc tam, kad bija nonācis nepatikšanās ar katoļu misionāriem, no turienes aizgāja. Viņš sastapās ar grupu, ejot uz dienvidiem pāri tuksnesim. Viņš ieņēma Waku vietu kā grupas vadītājs. Nanu bija viņa galvenā sieva. Viņiem bija trīs bērni: Tamayinya, Yalti un Yukultji. Lanti bija arī vēl viens bērns, Valala, ar Vatjunku. Watjunka nomira 20. gadsimta 70. gados. Kad Lanti nomira ap 1980. gadu, grupā bija palikuši deviņi cilvēki.

Locekļi

Grupā bija divas sievietes un viņu septiņi bērni. Visi bija dzimuši tuksnesī, tāpēc viņu vecums nav precīzi zināms.

• Papalya (Nangala) - Sākotnējais māte grupai. Iespējams, dzimusi 20. gadsimta 30. gadu vidū, kontaktēšanās laikā bija aptuveni 50 gadu veca.
• Nanu (Nangala) - Papalya māsa un otrā māte grupai. Arī viņai ap 50 gadu. Dzimusi Marapinti, uz ziemeļrietumiem no Kiwirrkurra.
• Piyiti (Tjapaltjarri) - vecākais Waku dēls, tobrīd apmēram 26 gadus vecs. Viņa māte nomira dažus gadus pirms Vaku nāves.
• Warlimpirrnga (Tjapaltjarri) - Vecākais dēls Papalya. Dzimis ap 1959. gadu, apmēram 25 gadu vecumā. Pēc Lanti nāves kļuva par grupas vadoni.
• Takariya (Napaltjarri) - Jaunākā meita Papalya. Dzimusi ap 1960. gadu, tobrīd aptuveni 24 gadus veca.
• Tamayinya (Tjapangati) - pazīstams arī kā Tamlik. Lanti un Nanu dēls. Apmēram 15 gadus vecs.
• Jalti (Napangati) - Lanti un Nanu vecākā meita, apmēram 14 gadu vecumā. Precējusies ar Warlimpirrngu kopš 1980. gadu sākuma, neilgi pēc tēva nāves.
• Jukultji (Napangati) - Lanti un Nanu jaunākā meita, apmēram 12 vai 13 gadus veca.
• Walala (Tjapangati) - jaunākais no bērniem, apmēram 12 gadus vecs. Lanti un Watjunka dēls.

Apgabala karte uz rietumiem no Alise Springsas 80. gadu vidū. Pintupi dzimtene atrodas pie Makejas ezera (Wilkinkarra).

Stāsts

Dzīve tuksnesī

Ģimene dzīvoja, ceļojot starp pagaidu ūdenstilpnēm ap Makkeja ezeru. Viņi sekoja mākoņiem, jo ūdens klātbūtne noteica, kurp viņi dosies. Viņi nēsāja tikai nelielas jostas no matiem. Medībām viņi nēsāja 2 m garus koka šķēpus, šķēpu metējus un bumerangus. Viņiem bija arī cirvja galva, ko Lanti bija atvedis no Balgo. Grupa pārsvarā ēda ķirzakas, raganas kāpurus un krūmu augus. Viņi medīja arī trušus, ķengurus, emu, kazannas un čūskas.

Ģimene zināja tādas vietas kā Papunja, Balgo un Mikandži. Viņi zināja, ka tur dzīvo viņu radinieki. Taču Lanti vienmēr turēja grupu prom no šīm vietām. Viņi bija dzirdējuši arī stāstus par kartiju (baltajiem), bet nesaprata, kas tie ir. Dažās tikšanās ar moderniem objektiem (automašīnām, lidmašīnām) viņiem saistījās ar pārdabisko. Kādā intervijā Warlimpirrnga atcerējās: "Džošua mums bija stāstījis par baltajiem cilvēkiem un automašīnām. Mēs zinājām, ka ap mums tuvojas cilvēki, kas nav aborigēni. Mēs nezinājām, kas notiek."

Turklāt bija cilvēki, kuri zināja, ka šī ģimene joprojām dzīvo tuksnesī. To vidū bija arī Topsijs un Fredijs Vests. Viņi visi kopā ar ģimenēm 1983. gadā pārcēlās uz Kivīrkurru. Citi vietējie iedzīvotāji dažkārt naktīs tālumā redzēja ugunskurus un pēdu nospiedumus smiltīs un zināja, ka tie pieder grupai, kas klīst pa tuksnesi. Arī teritorijas labklājības departaments esot zinājis par šo konkrēto grupu jau 1962. gadā, un antropologi, kas šajā laikā strādāja ar Pintupi, bieži dzirdējuši par šiem cilvēkiem.

Tēvs Lanti (vai "Džošua") nomira ap 1980. gadu. Viņš nomira Kuvarlā, Makkeja ezera ziemeļu galā. Kā ierasts, ģimene pārcēlās prom no apvidus sēru laikā. Viņi devās uz dienvidiem, cerot atrast kādus radiniekus.

Kontakta veidošana

Tikšanās, kuras rezultātā grupa pameta tuksnesi, notika 1984. gada 13. oktobrī. Warlimpirrnga un Piyiti bija izgājuši medībās. Viņi atradās pie Makkeja ezera, apmēram divas dienas gājiena attālumā no viņu ģimenes nometnes vietas. Viņi ieraudzīja dūmus, kas nāca no ugunskura uz dienvidiem. Tas atradās pie Winparku, ūdenstilpnes starp Kiwirrkurra un Kintore. Kāds vīrs vārdā PintaPinta un viņa divi dēli tur bija iekārtojuši izbraukuma staciju. Pēc tumsas iestāšanās Warlimpirrnga pietuvojās grupai. Viņi bija ģērbušies un sēdēja blakus četru riteņu piedziņai. No sūkņa viņi smēla ūdeni Warlimpirrngai.

Warlimpirrnga bija nobijies. Viņš bija arī dusmīgs, jo šie svešinieki sēdēja uz viņa senču zemes. Patiesībā viņi bija radinieki, taču viens otru nepazina. Warlimpirrnga par saviem radiniekiem zināja tikai to, ko par viņiem bija stāstījušas mātes. Viņi sastrīdējās, un Pinta Pinta nobijās. Katrs no viņiem domāja, ka otrs ir spalvaskājis (burvis). Kad vīra dēls izšāva no šautenes, Warlimpirrnga aizbēga. Viņš aizveda savu ģimeni uz ziemeļiem, dziļi tuksnesī, lai būtu drošībā. Šī bija viņu pirmā tikšanās ar citiem cilvēkiem 20 gadu laikā.

Tikmēr Pinta Pinta ar ģimeni naktī devās uz rietumiem, lai dotos uz Kiwirrkurru. Viņš visiem stāstīja, ka ir redzējis spalvaskāju. Bet, kad viņš viņiem aprakstīja šo cilvēku, Fredijs Vests teica, ka viņš domā, ka tas ir Warlimpirrnga. Nākamajā dienā vecākie tikās un nolēma atrast šo grupu un aizvest viņus. 15. oktobrī septiņu Pintupi komanda un kopienas koordinators Čārlijs Makmahons devās uz Vinparku. Kopā viņi ar diviem pilnpiedziņas transportlīdzekļiem devās pa grupas pēdām pāri tuksnesim. Otrajā naktī viņi tālumā ieraudzīja ģimenes ugunskuru. Nākamajā dienā Makmahonam bija jādodas atpakaļ. Viņa draugs Džefs Tols (Geoff Toll) ieradās, lai kopā ar pārējiem turpinātu meklēšanu. Nākamajā rītā, 18. oktobrī, viņi atrada ģimeni. Viņi bija izsekojuši viņus 250 km (160 jūdžu) uz ziemeļiem līdz Maruvai, ūdenstilpnei pie Makkeja ezera.

Pirmo reizi ieraugot Tolu, balto vīrieti, Vorlimpirrnga atceras: "Es nevarēju noticēt. Es domāju, ka viņš ir velns, ļauns gars. Viņš bija mākoņu krāsā saullēktā." Jalti domāja, ka baltais vīrs ir gars, kas sūtīts, lai sodītu viņu par kaut ko sliktu. Ģimene bija ļoti nobijusies. Viņi mēģināja bēgt un slēpties no izsekojējiem. Varlimpirrnga mēģināja viņiem uzbrukt, bet Fredijs Vests spēja viņu nomierināt, parādot, kā viņi ir saistīti. Slepkavas deva ģimenei ēst ievārījumu no bundžas un šokolādes gabaliņus. Viņi pārliecināja ģimeni doties ar viņiem uz Kiwirrkurru. Viņi pastāstīja, ka tur ir daudz ēdiena un ka ūdens tek no caurulēm. Jalti teica, ka šis jēdziens viņiem šķitis neticams.

Pēc kontakta

Kad viņi nokļuva Kivīrkurrā, ģimene pirmo reizi vairāk nekā 20 gadu laikā atkal redzēja savus radiniekus. Viņi bija dusmīgi uz viņiem par to, ka viņi viņus pameta un neatradās viņus meklēt. Kad viņi ieraudzīja Topsi, viņas brālis un māsa bija tik dusmīgi, ka viņu piekāva. Pēc dažām dienām Takarija apprecējās ar Frediju Vestu. Tas bija žests starp abām grupām.

Ietekme

Notikuma jēga tika saprasta dažādos veidos. Aborigēnus apkalpojošās aģentūras uzskatīja, ka grupas atklājums palīdzēs tām debatēs par pamatiedzīvotāju tiesībām uz zemi. Antropologs Freds Maierss (Fred Myers), kurš tika uzaicināts uz Kivirkurru, lai pētītu jauno grupu, apgalvo, ka šis notikums kļuva par daļu no Pintupi cīņas, lai atgūtu autonomiju, ko viņi bija zaudējuši, kad pirmo reizi ieradās no tuksneša, lai apmetinātos Papunjā. Viņš apgalvo, ka viņu galvenais mērķis bija saglabāt jauno cilvēku spēju pašiem pārvaldīt savu dzīvi.

Ziņas

Pirms ziņas par grupas atklāšanu izplatījās, Kiwirrkurra vadītāji centās aizsargāt ģimenes locekļu privātumu. Viņi arī vēlējās pasargāt viņus no tāda paša kauna vai ņirgāšanās, kādu paši bija piedzīvojuši, pirms daudziem gadiem nākot no tuksneša.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kam tika paziņots par šo notikumu, bija aborigēnu lietu ministrs Klaids Holdings. Viņa ministrija vēlējās izmantot grupas stāstu kampaņā par aborigēnu zemes tiesībām. Holdings šo stāstu nodeva Melburnas laikrakstam The Herald. Apmaiņā pret to laikraksts piekrita nevienam nestāstīt, kur grupa atradās. Pirmo reizi par šo stāstu laikraksta pirmajā lappusē tika ziņots 24. oktobrī ar virsrakstu, kurā tika apgalvots, ka tā ir "atrasta pazudusī cilts". Šī ziņa izraisīja sensāciju un uzreiz nonāca virsrakstos visā valstī. Viņi kļuva pazīstami kā "Pintupi deviņi" vai "pēdējie nomadi". Tomēr pati ģimene savu stāstu stāstīja tikai daudz vēlāk.

Šī publicitāte kļuva par Holdinga problēmu. Kivīrkurras vadītāji bija dusmīgi uz viņu par to, ka viņš šo stāstu nodevis presei. Laikraksts bija publicējis ģimenes locekļu fotogrāfijas bez viņu atļaujas. Tas bija licis citiem žurnālistiem mēģināt iekļūt viņu kopienā, lai iegūtu informāciju. Viņi arī nepiekrita tam, kā plašsaziņas līdzekļi raksturoja šo notikumu. Mazā informācija, kas presei bija sniegta, bija novedusi pie romantizētiem ziņojumiem par "pirmo kontaktu" vai "atklājumu". Taču no Pintupi iedzīvotāju viedokļa šī ģimene bija radinieki, kurus viņi pazina un ar kuriem viņiem bija sena vēsture. Viņu skatījumā grupa nebija "atklāta", bet gan tikai atkal sanāca kopā pēc šķiršanās.

Veselība

Kad viņi bija ieradušies, Kintoras ārsts bija pārbaudījis ģimeni un atzinis, ka viņi ir stipri, veseli un ļoti veselīgi. Taču pēc dažām dienām viņi visi saslima. Viņiem nebija nekādas dabiskas imunitātes pret slimībām. Holdings vēlējās, lai viņus ārstē valdības medicīnas speciālistu komanda. Taču Kivīrkurras vadītāji neļāva nevienam citam ārstam šo ģimeni apskatīt. Vienīgie cilvēki, kam bija atļauts viņus ārstēt, bija vietējais ngangkari (mediķis) un Kintore ārsts.

Šajā laikā pintupi joprojām vainoja valdības ārstus par daudzu savu cilvēku nāvi, kuri 60. gados bija ieradušies no tuksneša. Šie cilvēki bija miruši no infekcijām un slimībām, un Holdings centās izvairīties, lai tas neatkārtotos. Novembra sākumā radās nopietnas bažas par ģimenes izdzīvošanu. Aborigēnu lietu departamenta sekretārs Čārlzs Perkinss asi kritizēja Kiwirrkurra līderus par ģimenes pilsonisko tiesību pārkāpšanu. Viņš teica, ka, ja viņi nesaņems pienācīgu medicīnisko aprūpi, visi deviņi no viņiem divu mēnešu laikā nomirs.

Kintore ārsts uzskatīja, ka Pintupi pienākums ir izlemt, kas ir labākais viņu pašu ģimenei. Viņi viņam uzticējās un ļāva ārstēt ģimeni. Visi deviņi ģimenes locekļi bija saslimuši ar klepu un bakteriālu infekciju, ko sauca par treponēmu. Ārsts viņus ārstēja un iedeva vairākas imunizācijas. Galu galā viņi atkal kļuva veseli.

Šodien

Vecākais brālis Piyiti 1986. gadā atgriezās tuksnesī. Viņš aizbrauca slepeni un slēpa savas pēdas, lai neviens nevarētu viņam izsekot. Nav skaidrs, kāpēc viņš aizbrauca un vai kāds to zina. Kāds vietējais iedzīvotājs apgalvoja, ka tas noticis tāpēc, ka viņš bija dzirdējis stāstus par Pintupi iedzīvotāju nāvi no slimībām, un baidījās, ka tas varētu notikt arī ar viņu. Makmahons domā, ka tas bija tāpēc, ka viņam bija grūti pielāgoties (adaptēties) - jo īpaši konfliktiem, jo viņš visu mūžu bija dzīvojis kopā ar ģimeni. Pastāv dažādas teorijas par to, kas notika ar Piyiti. Daži cilvēki domā, ka viņš joprojām dzīvo tuksnesī. Warlimpirrnga kādā intervijā 2004. gadā apgalvoja, ka esot redzējis Piyiti Alise Springsā, un teica, ka tagad viņš sevi sauc par Yari Yari.

Pārējie palika Kivirkurā daudzus gadus. 1998. gadā Papalja nomira no nieru mazspējas. Viņai, iespējams, bija gandrīz 70 gadu, kad viņa nomira, un viņu apglabāja Kiwirrkura. Nanu nomira 2001. gada martā, arī gandrīz 70 gadu vecumā. Tā kā Kiwirrkura tolaik bija lieli plūdi, viņa tika apglabāta Kintore.

Atlikušie seši dalībnieki kļuva par Papunja Tulas skolas gleznotājiem. Trīs brāļi - Warlimpirrnga, Tamayinya (tagad pazīstams kā Tomass) un Walala - tagad dzīvo galvenokārt Alise Springsā. Viņu gleznas bieži pārdotas par vairākiem tūkstošiem dolāru. Īpaši Warlimpirrnga ir viens no pazīstamākajiem Rietumu tuksneša stila māksliniekiem. Viņa gleznas atrodas vairākās valsts mākslas galerijās visā valstī. Viņam un Yalti ir trīs bērni. Izņemot Tomasu, viņi visi ir precējušies un viņiem ir bērni. Takarija izšķīrās no Fredija Vesta un apprecējās vēlreiz. Jalti, Jukultji un Takarija joprojām dzīvo Kivirkurrā. Visi seši joprojām runā tikai pintupi valodā.

Šī ģimene kļuva par pēdējo cilvēku grupu Austrālijā, kas dzīvoja tradicionālo mednieku un vācēju dzīvesveidu. Viņi bija pēdējie aborigēni, kas kontaktējās ar mūsdienu civilizāciju.