Plessy v. Ferguson (1896) — segregācijas 'separate but equal' spriedums

Plessy v. Ferguson (1896) — ASV Augstākās tiesas "separate but equal" spriedums, tā ietekme uz segregāciju, tiesu vēsture un vēlākā atcelšana ar Brown v. Board of Education.

Plessy v. Ferguson, 163 U.S. 537 (1896), bija Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas lieta, kurā tiesa 1896. gada 18. maijā nolēma, ka valsts noteikta rasu segregācija var būt konstitucionāla, ja segregētajām grupām tiek nodrošinātas formāli vienādas iespējas — tas kļuva par tā saukto "separate but equal" (atdalīti, bet vienlīdzīgi) doktrīnu. Lēmums pieņemts ar 7 balsīm pret 1; vairākuma atzinumu rakstīja tiesnesis Henrijs Bilings Brauns (Henry Billings Brown), bet mazākuma atzinumu — tiesnesis Džons Maršals Harlans (John Marshall Harlan).

Lietas fons: 1892. gada 7. jūnijā Lujzijanā (Ņūorleānā) homo Plessijs (Homer Plessy), kurš bija daļēji afrikāņu izcelsmes (parasti aprakstīts kā "vienu astoto daļa tumšādais"), apzināti iekāpa vilciena vagoniem, kuri pēc likuma bija paredzēti tikai baltajiem, lai apstrīdētu Lujzijanas "Separate Car Act" (atsevišķo vagoniņu likums). Viņš tika arestēts un tiesāts, un lieta gāja cauri štata tiesu instancēm līdz ASV Augstākajai tiesai.

Faktu kopsavilkums

• Incidents: 1892. gada 7. jūnijs — apzināta tiesību pārkāpšana, lai izaicinātu segregācijas likumu.
• Galvenais iesniedzējs: Homers Plessijs; mērķis — pārbaudīt valsts segregācijas likuma konstitucionalitāti.
• Tiesas lēmums: 163 U.S. 537 (1896), pieņemts 1896. gada 18. maijā, balsojums 7–1.
• Vairākuma atzinums: tiesnesis Henrijs Bilings Brauns — uzskatīja, ka segregācija neiznīcina pilsoņu civiltiesības, ja pakalpojumi ir "vienlīdzīgi".
• Mazākuma (dissenta) atzinums: tiesnesis Dž. M. Harlans — slavens ar apgalvojumu, ka Konstitūcija ir "color-blind" (krāsu neitenojama) un ka likumi, kas nosaka atšķirības pēc rases, rada nevienlīdzību un stigmatizāciju.

Sekas un nozīme

Spriedums Plessy v. Ferguson juridiski atļāva štatiem pieņemt un īstenot plašu segregācijas praksi — īpaši dienvidu štatos — un deva spēku tā sauktajām Jim Crow likumdošanas sistēmām, kas institucionalizēja rasu diskrimināciju publiskajās skolās, transportā, ēdināšanā, dzīvojamās telpās un citur. Rezultātā daudzi publiskie un privātie pakalpojumi un struktūras darbojās segregēti uz daudzu gadu desmitiem.

Ilgtermiņā doktrīna "separate but equal" tika pakļauta kritikai un ar laiku atcelta. 1954. gadā ar spriedumu lietā Brown v. Board of Education daļēji tika atcelts spriedums lietā Plessy v. Ferguson. Konkrēti, Brown nolēma, ka atsevišķas izglītības iestādes pēc rases ir būtiski nevienlīdzīgas («separate educational facilities are inherently unequal»), tādējādi graujot segregācijas pamatojumu publiskajās skolās. Turpmākajos gados tiesu prakse un federālā likumdošana (īpaši 1964. gada Civil Rights Act un 1965. gada Voting Rights Act) tālāk atcēla un ierobežoja likumisku rasu segregāciju citās jomās.

Harlana dissents ir īpaši ievērojams un bieži citēts kā morāls un juridisks arguments pret rasu diskrimināciju — viņa vārdi "Our Constitution is color-blind, and neither knows nor tolerates classes among citizens" (latviskojot: "Mūsu Konstitūcija ir bezkrāsaina — tā neatzīst un netolerē šķiras starp pilsoņiem") ir palikuši kā spēkīgs apgalvojums par vienlīdzības principu.

Kopumā Plessy v. Ferguson ir svarīgs pagrieziena punkts ASV vēsturē: tas parādīja, kā tiesiskais atzinums var nostiprināt sociālu nevienlīdzību, un arī to, kā ilga tiesiska un politiska cīņa ir bijusi nepieciešama, lai atceltu institucionālo diskrimināciju.

Meklēt pēc burta