Taivānas Republika bija īslaicīga Taivānas salas republika, kas pastāvēja 1895. gada vasarā un rudenī. To ķīniešu valodā raksta vienkāršotajā: 台湾民主国 un tradicionālajā: 臺灣民主國; pinyin: Táiwān Mínzhǔguó, kas nozīmē "Taivānas demokrātiskā valsts". Angļu valodā to parasti dēvē par Republic of Formosa vai Formosas Republika.
Vēsturiskais fons
19. gadsimta beigās pēc Ķīnas un Japānas impērijas kara beigu, Šimonoki līgums piespieda Čing dinastiju atzīt zaudējumu un nodot Taivānu Japānai. Līgums tika parakstīts 1895. gada aprīlī, un ziņas par salas nodošanu izraisīja plašu satraukumu vietējo amatpersonu, zemes īpašnieku un kareivju vidū. Lai nepieļautu tūlītēju japāņu varas pārņemšanu, daļa vietējo vadītāju, aprēķinot, ka proklamēta neatkarība varētu dot laiku organizēt aizsardzību vai panākt labojumus starptautiskā līmenī, 1895. gada maijā izveidoja provizorisku republiku.
Proklamēšana un valdība
Jaunā valsts tika izziņota 1895. gadā; 24. maijā vai nākamajā dienā (avoti dažādi min) republikas vadītāji nosūtīja neatkarības deklarācijas kopijas uz visām Taivānā esošajām vēstniecībām un rīkoja pasludināšanas ceremoniju. Izveidojās pagaidu valdība, kuras centrs bija dienvidu pilsētās (galvenokārt Tainan). Lai parādītu valsts pazīmes, Taivānas Republika izgatavoja savas pastmarkas un iespieda papīra naudu; šie objekti mūsdienā ir retumi un kolekcionāru priekšmeti.
Organizētāju rindās bija gan bijušie Čing administrācijas amatpersonas, gan vietējie vadītāji. Pirmais Taivānas Republikas prezidents bija bijušais gubernators Tangs Čing‑suns, kurš vadīja valdību no 1895. gada 25. maija līdz 1895. gada 5. jūnijam. Pēc viņa amatu pārņēma Liu Yung‑fu (Liu Yongfu), kurš vadīja aizsardzību un politisko pretstāvi līdz 1895. gada 21. oktobrim.
Kari un sabrukums
Japānas karaspēks sāka desantēties uz Taivānu 1895. gada vasarā, un sekoja virkne sadursmju ar vietējām armijām, brīvprātīgo vienībām un Liu Yung‑fu vadītajām formācijām (tostarp tā dēvēto "Melno karogu" spēkiem). Japānas armijas skaitliskais un tehniskais pārākums, kā arī labāka loģistika un koordinācija ļāva tai pakāpeniski izspiest pretinieku. Bez starptautiskas atzīšanas un pietiekama atbalsta jaunā republika nespēja ilgstoši pretoties. Galīgais trieciens nāca, kad japāņi ieņēma svarīgākās cietokšņa pilsētas; oficiāla varas nodošana un faktiska japāņu uzvara tika nostiprināta 1895. gada 21. oktobrī, kad krita Tainan, un lielākā daļa republikas ierēdņu un karavīru vai nu pameta salu, vai atkāpās.
Nozīme un mantojums
Taivānas Republikas pastāvēšana bija ļoti īsa — daži mēneši 1895. gada vidū līdz rudens beigām — taču tā kļuvusi par svarīgu epizodi salas koloniālajā vēsturē un pretestības pret ārvalstu varas apsvērumu. Daži vēsturnieki ir norādījuši, ka tai varētu būt bijusi loma, kā iedvesmai reģionā; reizēm to min kā vienu no pirmajām īslaicīgajām republikām Āzijā, taču šāds apgalvojums ir diskutabls, jo agrāk, piemēram, bija pastāvējusi 1777. gadā dibinātā Lanfana republika (Lanfang), kas ilga ilgāku laiku.
Mūsdienu politiskajā diskursā daļa Taivānas neatkarības kustību runā par iespējamu "jaunas Taivānas Republikas" izveidi. Šīs kustības parasti uzsver, ka mūsdienu neatkarības ideja nav tieši saistīta ar 1895. gada proklamēto valsti — pirmā Taivānas Republika faktiski deklarēja lojalitāti Čing dinastijai un mēģināja atturēt Japānu no tiešas aneksijas, kamēr mūsdienu neatkarības piekritēji pieprasa pilnīgu neatkarību no Ķīnas. Tādējādi saikne starp pagātnes provizorisko republiku un mūsdienu politiskajiem mērķiem ir vairāk simboliska nekā institucionāla.
Kopumā Taivānas Republikas īslaicīgā esamība atspoguļo pārmaiņu un konflikta laikmetu, kad lielvaru intereses, vietējās elites rīcība un tautas pretestība veidoja sarežģītu ainu, kurā mazai salai nācās ātri pielāgoties jauniem varas režīmiem.