Sudānas otrais pilsoņu karš (1983–2005): pārskats, cēloņi un sekas

Sudānas otrais pilsoņu karš (1983–2005) — padziļināts pārskats par cēloņiem, cilvēktiesību pārkāpumiem, upuriem, pārvietošanu un kara ilgtermiņa sekām, tostarp Dienvidsudānas neatkarību.

Otrais Sudānas pilsoņu karš bija konflikts no 1983. līdz 2005. gadam starp Sudānas centrālo valdību un Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju. Tas lielā mērā turpināja Pirmo Sudānas pilsoņu karu no 1955. līdz 1972. gadam. Lai gan tas sākās Sudānas dienvidos, pilsoņu karš izplatījās arī Nūbas kalnos un Zilajā Nīlā. Tas ilga 22 gadus un ir viens no garākajiem pilsoņu kariem vēsturē. Sešus gadus pēc kara beigām tika pasludināta Dienvidsudānas neatkarība.

Kara rezultātā gāja bojā aptuveni divi miljoni cilvēku. Konflikts izraisīja arī badu un slimības. Četri miljoni Dienvidsudānas iedzīvotāju kara laikā vismaz vienu reizi bija pārvietoti. Civiliedzīvotāju bojāgājušo skaits ir viens no lielākajiem no visiem kariem kopš Otrā pasaules kara, un to raksturoja daudzi cilvēktiesību pārkāpumi. To skaitā verdzība un masveida slepkavības.

Fons un galvenie cēloņi

Kara pamatā bija vairāki savstarpēji saistīti faktori:

• Koloniālā un pēckoloniālā norobežošanās: britu-ēģiptiešu pārvaldē izveidojās nozīmīga kultūras, reliģijas un ekonomikas plaisa starp ziemeļiem (galvenokārt musulmaņiem un arābu ietekmē) un dienvidiem (daudzveidīgas animistiskas un kristīgas kopienas).
• Autonomijas atcelšana un Sharia likumi: 1983. gadā centrālā valdība atcēla pašpārvaldi dienvidos un mēģināja ieviest islāmisko tiesu sistēmu (Sharia), kas plaši saasināja konfliktu.
• Resursi — īpaši nafta: naftas atradumi dienvidos un centrālo reģionu interese par naftas ienākumiem padarīja konfliktu daudz intensīvāku un ilgstošāku.
• Politiskā marginalizācija: dienvidu tautas un reģioni ilgu laiku juta ekonomisku un politisku atbalsta trūkumu, kas veicināja bruņotu pretošanos.

Galvenie spēlētāji

• Sudānas centrālā valdība: dažādu režīmu vadīta vairākos posmos (piem., Jaafar Nimeiry, vēlāk Omārs al‑Bašīrs pēc 1989. gada apvērsuma). Valdība saņēma atbalstu no daļas ārvalstu partneru un militāri izmantoja valdības spēkus, lidmašīnas un milicijas.
• Sudānas Tautas atbrīvošanas armija/pagalma kustība (SPLA/M): bruņotais un politiskais spēks, kuru 1983. gadā izveidoja Džons Garangs (John Garang). Kustība apvienoja dažādas dienvidu grupas cīņā par lielāku pašnoteikšanos.
• Reģionālās frakcijas un šķelšanās: SPLA laikā piedzīvoja iekšējus šķelšanās, piemēram, 1991. gada dalīšanās, kad radušās frakcijas vadībā bija arī Riek Machar. Šīs šķelšanās sarežģīja miera procesu.

Kara gaita — galvenie posmi

• 1983: SPLA izveide un bruņota sacelšanās pret centrālo varu pēc autonomijas atcelšanas un Sharia likumu izsludināšanas.
• 1980.–1990. gadi: konflikts paplašinājās; humānā krīze — bada uzliesmojumi, milzīgs iekšējo pārvietoto skaits un bēgļi. 1989. gadā Omārs al‑Bašīrs veica apvērsumu un nostiprināja militāru režīmu.
• 1990. gadi — nafta un ārvalstu sadarbība: industriāla naftas izstrāde un eksports 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā papildus motivēja centrālo valdību saglabāt kontroli pār reģioniem.
• 2002–2005 — miera sarunas un vienošanās: starptautisku starpniecību (piem., IGAD, un tā dēvētās "Troika" — Norvēģija, Lielbritānija, ASV) rezultātā notika sarunas, kuras noveda pie 2005. gada Comprehensive Peace Agreement (CPA), paredzot dienvidu autonomiju un referendumu par neatkarību.

Cilvēktiesību pārkāpumi un humanitārā katastrofa

Kara laikā plaši izplatījās cilvēktiesību pārkāpumi un humanitārā krīze:

• Aerobumbvedēji un uzbrukumi civiliedzīvotāju ciemiem, degšana un lauksaimniecības nozaru iznīcināšana, kas veicināja bada izplatību.
• Masveida pārvietošana — miljoni iekšējo bēgļu un tūkstošiem bēgļu trešajās valstīs.
• Robežu un kopienu līmenī notika laupīšanas, izvarošanu, piespiedu darba un cilvēku tirdzniecības gadījumi; dokumentētas arī verdzības prakses un bērnu karavīru iesaistīšana.
• Medicīniskā aprūpe un izglītība tika nopietni traucēta, radot ilgtermiņa attīstības problēmas.

Starptautiskā loma un starpniekošana

Starptautiskie un reģionālie aktieri — tostarp Āfrikas Savienība, IGAD, ASV, Lielbritānija un Norvēģija — spēlēja nozīmīgu lomu miera sarunās. Naivāšas (Kenijā) sarunas un dažādi protokoli (piem., 2002. gada Mačakosas protokols par dienvida pašvaldības statūtu) sagatavoja ceļu 2005. gada CPA parakstīšanai.

Miera process un Dienvidsudānas ceļš uz neatkarību

• 2005. gada Comprehensive Peace Agreement noteica sešu gadu pārejas periodu, dienvidu autonomiju un beidzot referendumam par neatkarību 2011. gadā.
• Vienošanās paredzēja arī naftas ienākumu sadali, varas dalīšanu un drošības jautājumu risināšanu. Tomēr īstenošana bija sarežģīta, un palika neatrisinātas teritoriju robežas (piem., Abyei) un citi jautājumi.
• 2011. gada referendumā Dienvidsudāna nobalsoja par neatkarību, un valsts pasludināja neatkarību 2011. gada jūlijā — piecus gadus pēc kara beigām.

Sekas un ilgtermiņa mantojums

Otrā Sudānas pilsoņu kara sekas ir plašas un jūtamas vēl ilgi pēc 2005. gada:

• Cilvēku upuri un iznīcināta infrastruktūra: miljoni bojāgājušo, plašas iekšējas un ārpustautas pārvietošanās, iznīcinātas mājas, skolas un slimnīcas.
• Politiskā un sociālā nestabilitāte: dienvidos izveidojās jauna valsts, bet tā ātri saskārās ar iekšējām domstarpībām (Dienvidsudānas pilsoņu karš sākās 2013. gadā). Ziemeļos konflikti turpinājās citos reģionos (piem., Darfūra, Zilais Nīls, Southern Kordofan).
• Ekonomiskas problēmas un naftas jautājumi: naftas infrastruktūra un ienākumu sadale palika par konfliktu avotu; transita caur zemi un ienākumu dalīšana radīja turpmākas spriedzes.
• Ilgtermiņa attīstības izaicinājumi: atjaunošana, reintegrācija, spriežamo tiesību jautājumi, bēgļu atgriešana un atbalsts traumām radīja milzīgu starptautisku un vietējo palīdzības nepieciešamību.

Noslēgums

Otrais Sudānas pilsoņu karš bija komplekss, daudzslāņu konflikts ar dziļu vēsturisku fonu un plašām starptautiskām sekām. Lai gan 2005. gada vienošanās noslēdza lielāko bruņoto posmu un 2011. gadā radīja jaunu valsti — Dienvidsudānu — daudzi konflikti un neatrisināti jautājumi saglabājās, radot ilglaicīgu nestabilitāti un cilvēciski smagas sekas visai reģiona iedzīvotāju paaudzei.

Meklēt pēc burta