Paškaitējums

Pašsakropļošanās veidi

Pašsakropļošanās ir vispārīgs termins, kas ietver daudzus dažādus apzināta ķermeņa bojāšanas veidus. Ir daudzas lietas, ko var uzskatīt par pašsakropļošanu. Piemēram, ja kāds pārāk smagi apstrādā savu ķermeni, to var uzskatīt par vieglu pašsakropļošanās veidu. Citos vieglos gadījumos pašapvainotājs var apzināti noplēst kraupjus, lai neļautu ievainojumiem vai skrambām sadzīt. Kompulsīva matu raustīšana (trihotilomānija) un kompulsīva ādas raustīšana (dermotillomānija) ir impulsu kontroles traucējumi, kas arī ir vieglas pašsakropļošanās formas.

Sarežģītākos gadījumos pašizkropļotājs var salauzt vai sastiept kaulu vai zaudēt bīstamu asins daudzumu. Citas pašsakropļošanās formas ir košana, dedzināšana un griešana. Vēl viens izplatīts pašsakropļošanās veids ir medikamentu pārdozēšana.

Pašsakropļošanās var pastiprināties, jo ilgāk cilvēks to dara. Tas ir tāpēc, ka cilvēka ķermenī veidojas tolerance pret sāpēm, ko izraisa savainojumi. Tāpēc, lai gūtu tādu pašu efektu, cilvēkam ir jācieš sev vairāk. Dažos gadījumos tas var novest pie letālām vai gandrīz letālām traumām.

Cilvēks var izjust brīvprātīgas sāpes citu iemeslu dēļ, kas parasti netiek uzskatīti par pašsakropļošanu. Pašsakropļošanās ir tad, ja cilvēks sevi savaino, lai no kaut kā izvairītos, nevis psiholoģisku problēmu dēļ. Daži cilvēki kara laikā paši sev nodara brūces, lai viņiem nebūtu jākalpo armijā.

Daži cilvēki izcieš sāpes, lai mainītu savu izskatu, piemēram, ausu caurduršana. To sauc par ķermeņa modifikāciju. Ķermeņa modifikācija nav pašsakropļošanās veids.

Skarifikācija ir ķermeņa modifikācijas veids, kad kāds izgriež vai apdedzina ādu dekoratīviem nolūkiem. Tas var ietvert arī zīmogošanu, kas ir izplatīta dažās brālībās. Tā var arī ietvert atkārtotu ādas griezumu, veidojot rakstu vai zīmējumu. Tas rada ļoti lielas rētas. Dažas Āfrikas ciltis skarifikāciju izmanto kā skaistuma un spēka simbolu.

Bieži sastopams pašsakropļošanās veids ir apakšdelma griešana.

Pašsakropļošanās iedzīvotāju vidū

Eksperti lēš, ka aptuveni 1 % iedzīvotāju ir izdarījuši pašnāvību. Lai gan pašsakropļojušies ir visu vecumu un etnisko grupu cilvēki, dažās grupās pašsakropļošanās ir biežāk sastopama nekā citās. Vecums, dzimums un rase var būt faktori, kas ietekmē pašsakropļošanās risku. Daži pierādījumi liecina, ka pašsakropļošanās biežāk sastopama arī cilvēkiem, kuru ģimenē ir bijuši pašnāvības vai pašsakropļošanās gadījumi.

Vecums

Kopumā vairāk jauniešu tiek ārstēti pašsakropļošanās dēļ nekā jebkurā citā vecuma grupā. Saskaņā ar vienu Austrālijā veiktu pētījumu 30 % pusaudžu apgalvo, ka ir sevi savainojuši. Tas ir vairāk izplatīts starp cilvēkiem ar garīgām slimībām. Viens no četriem (25 %) pusaudžiem ar garīgām slimībām ir sevi savainojis. Pašsakropļošanās sievietēm visbiežāk sastopama vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Vīrieši visbiežāk sevi pašsakropļo vecumā no 25 līdz 34 gadiem.

Jaunākie pētījumi par jauniešiem liecina, ka 10 % 15-16 gadus vecu jauniešu ir izdarījuši pašsakropļojumus. Šajā gadījumā pašsakropļošanās parasti tika veikta, griezoties.

Dzimums

Oksfordā 2000. gadā veiktā pētījumā tika konstatēts, ka aptuveni 300 uz 100 000 (0,3 %) vīriešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem un 700 uz 100 000 (0,7 %) sieviešu tajā pašā vecumā tika hospitalizēti pēc pašsakropļošanās. Pamatojoties uz šādu statistiku, vairums piekrīt, ka visbiežāk pašsakropļojas gados jaunas baltādainas sievietes. Iespējams, tāpēc parasti tiek uzskatīts, ka sievietēm pašsakropļošanās ir biežāk sastopama nekā vīriešiem. Tomēr tas var nebūt taisnība, jo sievietes biežāk saņem palīdzību pašsakropļošanās gadījumā. Vīriešiem var būt tāds pats vai līdzīgs pašsakropļošanās līmenis kā sievietēm. Daži atklājumi pat liecina, ka 30 gadu vecumā pašsakropļošanās ārstējas vairāk vīriešu nekā sieviešu.

Diskriminācija

Mazākumtautību grupas, kas saskaras ar diskrimināciju, arī biežāk nodara pašsakropļojumus. Ja kāds tiek iebiedēts tāpēc, ka ir atšķirīgs (piemēram, rases, etniskās piederības vai seksuālās orientācijas dēļ), tas var izraisīt zemu pašvērtējumu un bezspēcības sajūtu pār emocijām. Tas dažus cilvēkus var novest pie pašsakropļošanās.

Personīgā vēsture

Pētījumi liecina, ka tie, kuri ir cietuši no vardarbības, biežāk nodara sev pašsakropļojumus. Seksuāla vardarbība, fiziska vardarbība un emocionāla vardarbība var izraisīt zemu pašvērtējumu, īpaši bērniem. Tā var izraisīt arī citas emocionālas problēmas. Daži cilvēki var pievērsties pašsakropļošanai, lai atvieglotu šīs emocijas. Zems pašvērtējums var likt cietušajiem uzskatīt, ka vardarbība ir viņu vaina. Tādēļ viņi var sākt sevi pašsakropļot.

Nestabili dzīves apstākļi, piemēram, bezdarbs vai šķiršanās, arī var palielināt pašsakropļošanās iespējamību.

Ieslodzītie biežāk nodara sev kaitējumu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar ieslodzījuma vietās notiekošajām traumām, tostarp seksuālo un fizisko vardarbību un iebiedēšanu. Tādā vidē kā cietums, kur ieslodzīto iespējas ir ierobežotas, ieslodzītie var ķerties pie pašsakropļošanās. Anglijā un Velsā Hovarda līgas ziņojumā teikts, ka 2007. gadā vairāk nekā 22 000 ieslodzīto sevi sakropļoja.

Personām ar mācīšanās un attīstības traucējumiem, piemēram, autismu, ir lielāka pašsakropļošanās iespējamība. Šādas pašapziņas cēlonis nav noskaidrots. Daži gadījumu pētījumi liecina, ka tas varētu būt pašstimulācijas veids. Iespējams, ka bērni ar autismu, kuri sevi pašsakropļo, cenšas paust neapmierinātību, ko viņi nespēj izskaidrot ar vārdiem. Bērni ar autismu, kuri sevi pašsakropļo, var to darīt, sitot ar galvu vai kožot.

Ārstēšana

Pašsakropļošanās ir atkarību izraisoša uzvedība. Ja reiz kāds sācis sevi pašsakropļot, viņam ir grūti apstāties, pat ja viņš to vēlas. Tāpēc profesionāla palīdzība un ārstēšana ir svarīga pašsakropļošanās atveseļošanās sastāvdaļa.

Efektīvākais ārstēšanas veids katram cilvēkam ir atšķirīgs. Ir daudz dažādu terapijas veidu, kas tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nodara sev kaitējumu.

Kognitīvi uzvedības terapija var palīdzēt cilvēkam saprast, kāpēc viņš sevi nodara kaitējumu. Kognitīvi uzvedības terapiju izmanto, lai palīdzētu pacientiem izprast savas problēmas iemeslus. Tas tiek darīts, lai pacients varētu uzzināt, kas ir viņa pašsakropļošanās cēlonis, un iemācīties, kā šīs problēmas risināt citādi, nevis pašsakropļojoties.

Var palīdzēt arī terapija, ko izmanto posttraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanai. Tas ir tāpēc, ka daudzi cilvēki, kas sevi pašsakropļo, ir cietuši no vardarbības. Kā piemēru var minēt acu kustību desensitizācijas un pārstrādes terapiju (EMDR).

Pašsakropļošanās ārstēšanai var lietot arī zāles. Tiek uzskatīts, ka pašsakropļošanās var izraisīt ķīmisko endorfīnu izdalīšanos smadzenēs. Laika gaitā šīs ķīmiskās vielas var izraisīt atkarību. Ir daži medikamenti, kas var palīdzēt šīs atkarības gadījumā, taču nav pierādīts, ka tie palīdzētu cilvēkiem, kuri nodara sev miesas bojājumus. Naltreksons un naloksons ir divas zāles, kas tiek pētītas šāda veida ārstēšanai. Pētījumi, kuros izmantoti endorfīni, galvenokārt veikti ar dzīvniekiem. Nav skaidrs, vai viņu smadzeņu ķīmiskā sastāva izmaiņas maina pētījumu rezultātus.