Šaheņu (Indijas) piekūns — Falco peregrinus peregrinator: apraksts, izplatība
Šaheņu (Indijas) piekūns — Falco peregrinus peregrinator: detalizēts apraksts, izplatība, dzīvesvieta Indijas subkontinentā, kalnos un Šrilankā; bioloģija, kultūras un reģionālā nozīme.
Šaheņu piekūns (Falco peregrinus peregrinator) ir pazīstams arī kā Indijas piekūns, citos nosaukumos — melnais piekūns, Pakistānas piekūns vai vienkārši piekūns.
Tas ir somu gārņu pasuga, kas nav migrējoša, un sastopama galvenokārt Indijas subkontinenta kalnainos un piekalnu reģionos un netālu esošajā Šrilankas salā. Pakistānas literatūrā šahīnam ir īpaša saistība ar valsts nacionālā dzejnieka Allama Muhameda Iqbala dzeju. Pakistānas Gaisa spēkiem tas darbojas kā simbols, un Gilgitā‑Baltistānā tas tiek uzskatīts par neoficiālu reģiona putnu.
Apraksts
Izskats: Šaheņu piekūnam ir tipiska piekūna uzbūve — kompakts ķermenis, stingras un garas spārnu malas, īss aste. Pieaugušie parasti ir tumšāki nekā daudzas citas peregrīna pasugas: mugurpuse un spārni ir tumši pelēki līdz zili melni, galva tumša ar izteiktu „bārdas” vai malārijas svītru pie žokļa. Apakšpuse mēdz būt gaišāka ar smalku svītrojumu vai svītrojumu. Jaunās putnas ir brūnīgas un bieži intensīvi svītrotas.
Izmēri: Pieaugušo garums parasti ir vidēji no apmēram 35 līdz 45 cm, spārnu laidums ap 90–110 cm un svars atkarīgs no dzimuma (mātītes bieži lielākas par tēviņiem). Kā citām piekūnu sugām, pastāv izteikta seksuāla dimorfija.
Izplatība un dzīvesvide
Teritorija: Šī pasuga ir galvenokārt reģionāla un parasti nemigrē. To var atrast kalnainos rajonos, klinšu kraujās, aiza rajonos, arī pie upju ielejām un grāvjiem. Vietās ar piemērotām klintīm vai augstiem torņiem tā var ligzdot uz klintīm vai cilvēku būvēm.
Vides prasības: Šaheņu piekūni dod priekšroku atklātām teritorijām, no kurām var uzraudzīt liela izmēra putnu ganām, un aizsardzībai pret traucējumiem. Tie parasti izvairās no blīvi apdzīvotām mežu masīviem.
Uzturs un medības
Barība: Galvenais barības avots ir citi putni — no mazajiem dziedātājiem līdz vidēja lieluma putniem (piem., baloži, pīles, kraukļveidīgie u.c.). Medīšanas stratēģija balstās uz izcilām lidošanas spējām: no augstuma veikts šaurs, ātrs leciens (stoop), kurā šie piekūni var sasniegt ļoti lielus ātrumus, un ar spēcīgu sitienu satvert medījumu gaisā.
Vairošanās un dzīves cikls
Ligzdošana: Šaheņu piekūni parasti nelieto būrīšus, bet ligzdo klints spraugās, zemā klints malas vai retāk uz augstām cilvēku celtnēm. Mātīte izdēj parasti 3–4 olas. Inkubācijas periods ir apmēram 29–33 dienas (atšķiras atkarībā no apstākļiem), un jaunie attīstās līdz spārnu pilnai izaugšanai vairākas nedēļas pēc izšķilšanās.
Uzvedība
Šie piekūni bieži ir teritoriāli un dzīvo pāros vai nelielās ģimenes grupās ārpus vairošanās sezonas. Viņu lidojums ir ātrs un tiešs; tie ir prasmīgi gaisa manevrētāji. Naktī parasti atpūšas drošās vietās — klintīs vai augstās virsotnēs.
Saglabāšana un cilvēku attiecības
Stāvoklis: Globāli peregrine falcon suga (Falco peregrinus) ir atguvusies pēc pesticīdu (piem., DDT) izmantošanas perioda, taču atsevišķas reģionālās pasugas, ieskaitot Indijas reģiona populācijas, var būt vietēji apdraudētas vai trauslas. Draudi ietver piesārņojumu, biotopu zudumu, traucējumus ligzdošanas vietās, kā arī cilvēku vajāšanu.
Cilvēku kultūras loma: Šis piekūns ir ievērojams Dienvidāzijā gan kā simbols, gan literārs motīvs. Kā minēts, tam ir saikne ar Muhameda Iqbala dzeju, un tas tiek izmantots kā simbols dažās institūcijās, piemēram, Pakistānas Gaisa spēkos. Vietējās kopienas dažviet cienī šos putnus, bet citur tie var ciest no tiešas cilvēku iejaukšanās.
Praktiski padomi novērotājiem
- Labākās vietas novērošanai ir klintis, aizas un upju ielejas, kur putni ligzdo un medī.
- Novērojot ligzdošanas vietas, ievērojiet distanci un netraucējiet — traucējumi var novest pie ligzdošanas atteikuma.
- Ja plānojat fotografēt, izmantojiet tālummaiņas objektīvu, lai netuvotos ligzdošanas vietām.
Šaheņu piekūns ir spilgts piemērs tam, kā reģionālās pasugas var attīstīt īpašas ekoloģiskas un kultūras saites ar cilvēkiem un ainavu. Lai gan tā populācijai Dienvidāzijā ir stabilas iezīmes, saglabāšanas pasākumi un izpratne par tās vajadzībām turpina būt svarīgi nākotnes drošībai.
Meklēt