Ļeņingradas aplenkums, pazīstams arī kā Ļeņingradas blokāde, bija Ļeņingradas aplenkums Otrā pasaules kara laikā. Aplenkums sākās 1941. gada 8. septembrī, kad vācu un to sabiedroto spēki faktiski pārtrauca pēdējo pastāvīgo sauszemes piegādes ceļu uz pilsētu. Lai gan 1943. gada 18. janvārī Padomju Savienības spēkiem izdevās atvērt šauru sauszemes koridoru (operācija "Iskra"), pilsētas pilnīgs atbrīvošanas un aplenkuma pārtraukšanas moments iestājās tikai 1944. gada 27. janvārī — kopumā 872 dienas. Šo notikumu plaši uzskata par vienu no ilgākajiem un postošākajiem aplenkumiem vēsturē.

Militārais konteksts un piegādes ceļi

Vācu un sabiedroto spēki apgrūtināja jebkādas plašas piegādes iekšā pilsētā; ielenkuma laikā Ļeņingradas aizsardzības līnijas noturēja pilsētu, bet piegādes bija smagi ierobežotas. Svarīgākais piegādes ceļš ziemas mēnešos bija tā saucamais Dzīvības ceļš pār Ļadogas ezeru (starp citām iespējām — tvaikoņu un vēlāk kravas pārvadājumi pa ledu), kas ļāva daļēji ievest pārtiku un izvest evakuējamus iedzīvotājus. Tomēr šis ceļš darbojās sezonāli un bija pakļauts ienaidnieka apšaudei.

Pārtika, bads un izdzīvošana

Ilgstošais aplenkums izraisīja plašu pārtikas trūkumu, smagu badošanos, aukstumu un sabiedrības infrastruktūras sabrukumu. Ikdienas iztika bieži sastāvēja tikai no nelielām maizes porcijām, un racionu apjoms ilgu laiku bija nepietiekams, īpaši tiem, kuri nestrādāja aizsardzībai nepieciešamos darbus. Cilvēki izmantoja visu pieejamo, ko varēja pārvērst par uzturu:

  • kaķus un citus mājdzīvniekus;
  • zirgu gaļu (bieža alternatīva, jo pajūgu dzīvnieki tika izmantoti vai nomesti);
  • sajaukt maizi ar zāģu skaidām vai citiem piejaukumiem, lai palielinātu apjomu;
  • tapetes un citu materiālu līmes masas, kas saturēja cieti un dažreiz tika izmantotas kā "pildviela";
  • visi citi pieejamie ēdami produkti — jebkas, kas varēja paglābt dzīvību.

Ir arī dokumentēti atsevišķi kanibālisma gadījumi aplenkuma laikā. Šie gadījumi bija reti un tika uzskatīti par ārkārtas izņēmumiem, par kuriem pēc tam bija kriminālas izmeklēšanas un tiesvedības. Kopumā lielākā daļa ļeņingradiešu centās izdzīvot ar visiem pieejamiem līdzekļiem, vienlaikus organizēti sadalot pārtiku, strādājot rūpniecībā un aizsardzībā, kā arī evakuējot ievainojamos un bērnus.

Bojāgājušo skaits un sekas

Precīzs bojāgājušo skaits nav pilnīgi viennozīmīgs un atkarīgs no avotiem. Pēc dažādiem rīcībā esošiem aprēķiniem civiliedzīvotāju mirstība no bada, nogalināšanas, apšaudēm un saslimšanām aplenkuma laikā ir vērtēta simtos tūkstošos. Bieži minētie skaitļi svārstās — daži avoti runā par aptuveni 600–700 tūkstošiem civilo upuru, citi norāda uz lielāku kopējo zaudējumu apjomu, ja iekļauj arī militārās upurus. Jebkurā gadījumā aplenkuma sekas bija plašas: milzīgas cilvēku ciešanas, cilvēku zaudējumi, demogrāfiskas un sociālas pārmaiņas, kā arī ilga ietekme uz pilsētas infrastruktūru un atjaunošanos pēc kara.

Kultūra, arguments un atcere

Neskatoties uz bada un bombardēšanas apstākļiem, pilsētas iedzīvotāji centās saglabāt kultūras dzīvi: darbojās teātri, orķestri un citi mākslas kolektīvi, kas deva emocionālu atbalstu sabiedrībai. Džeina Šostakoviča 7. simfonija — tā dēvētā "Ļeņingradas simfonija" — kļuva par simbolu izturībai un pretestībai.

Katru gadu 27. janvārī atzīmē aplenkuma beigšanas gadadienu; pilsētā (mūsdienu Sanktpēterburgā) un citur ir memoriāli, pieminekļi un muzeji, kas veltīti aplenkuma upuriem un izdzīvojušajiem.

Noslēgums

Ļeņingradas aplenkums bija viens no traģiskākajiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā — ilgstoša pilsētas izolācija izraisīja milzīgas cilvēku ciešanas, nāves gadījumus un izraisīja dziļas vēsturiskas sekas. Ir svarīgi paturēt atmiņā gan militāro kontekstu, gan cilvēku stāstus un upurus, lai mācītos no pagātnes un godinātu izdzīvojušo un bojāgājušo piemiņu.