Zīgfrīds — Nībelungu eposa varonis un Fafnira slepkava

Zīgfrīds — Nībelungu eposa varonis un Fafnira slepkava: leģendāra cīņa par Nībelungu dārgumu, traģiska nodevība un Vāgnera operu iedvesma.

Šī lapa ir par grāmatas "Nībelungu stāsts" varoni. Par Vāgnera operu skatiet Zīgfrīds (opera).

Sigurds (sennorvēģu: Sigurðr) ir spēcīgs varonis Nībelungu eposā, kas sarakstīts ap 1200. gadu. Viņš nogalināja pūķi Fafniru un paņēma tā dārgumu - Nībelungu dārgumu. Pēc pūķa nogalināšanas viņš peldējās tā asinīs un tā mainīja savu ādu, lai viņu vairs nevarētu ievainot. Agrākie saglabājušies viņa leģendas attēli ir attēloti septiņos Zviedrijas rūnakmeņos, īpaši Ramsundas (ap 1000. gadu) un Gök rūnakmenī (11. gadsimts).

Izcelsme un pirmavoti

Zīgfrīda (vācu: Siegfried; senajā skandināvu tradīcijā — Sigurðr) stāsti ir saplūduši no vairākiem ziemeļgermāņu un viduslaiku avotiem. Galvenie tekstu pirmavoti ir Nībelungu stāsts (vācu: Nibelungenlied) un Ziemeļvalstu naratīvi, piemēram, Völsunga sena un Eddas dzejoļi. Motīvi, piemēram, pūķa Fafnira nogalināšana, dārguma lāsts un varoņa nāve vienā neaizsargātā vietā, parādās gan vācu, gan skandināvu variācijās, taču detaļās tie atšķiras.

Stāsta galvenās ainas

Zīgfrīds nogalina Fafniru, kas savulaik bijis rūda vai nībelungu jaunākais, bet pārvērties par pūķi, lai sargātu milzīgu bagātību. Pēc cīņas Zīgfrīds iegremdējas Fafnira asinīs un tādā veidā kļūst teju neievainojams. Norvēģu tradīcijā viņš, pieglaudoties pie pūķa sirds, arī pagaršo Fafnira asiņu un tā iegūst spēju saprast putnu valodu — putni viņam atklāj noslēpumus un brīdina par briesmām.

Tomēr zīme par neaizsargātību rodas, kad no liepas nokrīt lapa (vai ērkšķis) un pieseg vienu mazu pleķi uz viņa krūtīm vai muguras — tā vieta netika pieskarta asinīm un palika neaizsargāta. Šis motīvs parādās dažādās versijās ar nelielām variācijām par vietu un apstākļiem.

Zigfrīds vēlas apprecēt Krīmhildi, Vērmsas burgundiešu radinieka Guntera māsu. Lai iegūtu viņas roku, viņam jāpalīdz Gunteram iekarot slaveno karalieni Brūnhildi. Pēc vācu stāsta Zigfrīds to izdara, izmantojot apmetni (vācu izcelsmes motīvs — Tarnkappe), kas padara valoni neredzamu un palīdz pārspēt Brūnhildi, kamēr Guntera vara un viltība tiek nostiprināta. Skandināvu versijās attiecības starp Sigurdu un Brynhildi ir sarežģītākas: reizēm viņš pats cīnās un pamostas Brýnhildi no burvestības vai kaujas miega, un viņu starpā rodas mīlas saite, kas vēlāk rada konfliktus.

Pēc laulībām Zigfrīds un Krīmhilda kādu laiku dzīvo Zigfrīda valstībā; vēlāk viņi atgriežas pie Vormsas un Krīmhildas ģimenes. Konflikts starp Brūnhildi un Krīmhildi izceļas — Krīmhilda apsūdz Brūnhildi un izstāsta, ka Zigfrīds bija tas, kurš patiesībā palīdzēja Gunteram. Sakarā ar šo kaunu Brūnhilda veicina Zigfrīda slepkavību. To īsteno Hāgens, viens no Guntera vīriem: medībās Odenvaldē, kad Zigfrīds dzer no avota, Hāgens triecienu izpilda tieši tām vietām, kuras neaizsargā liepas lapiņa. Pēc slepkavības Hāgens izrēķinās arī ar Nībelungu dārgumu — viņš atņem to Krīmhildei un iemet bagātību Reinā, tātad dārgums tiek zaudēts un tā lāsts turpina sekot stāstam.

Varianti un atšķirības

Stāsti par Zīgfrīdu ir bijuši plūstoši — dažādas tautas un laikmeti ir pievienojuši vai izlaiduši detaļas. Galvenās atšķirības:

• Vācu Nībelungu stāsts (Nibelungenlied) uzsver varoņa drosmi, dvēseles traģēdiju un politiskās intrigas; slepkavība notiek ar dzimtas goda un atriebības motīviem.
• Skandināvu stāsti (piem., Völsunga saga) piešķir lielu nozīmi varoņa un dievišķo likteņu mijiedarbībai — Sigurda saiknei ar Fafnira asinīm, putnu valodu un Brynhildas mitoloģisko figūru.
• Dažās versijās Zīgfrīds runā ar putniem un iegūst papildus zināšanas; citos šī epizode ir atstāta ārpus.
• Slepkavības apraksts mainās — dažkārt Zīgfrīdu nobodī krūšu vai muguras neaizsargātajā vietā, dažkārt nāve tiek attēlota kā nodevība no aizkulisēm.

Kultūras mantojums

Zīgfrīda motīvi ir dziļi iesakņojušies Eiropas un īpaši vācu un skandināvu literatūrā, mākslā un operā. Agrīnie attēlojumi uz rūnakmeņiem (piem., Ramsundas un Gök) rāda, cik senas ir šīs leģendas. Vēlā viduslaiku un jaunāku laiku adaptācijas, tai skaitā Vāgnera operas, atdzīvināja stāstu plašākai publikai: Zīgfrīds parādās divās no četrām Vāgnera "Gredzenu cikla" operām — trešā saucas "Zīgfrīds", bet ceturtā — "Götterdämmerung" (sākotnēji nosaukts "Zīgfrīda nāve" — "Siegfrieds Tod"). Vāgners pārveido un paplašina varoņa tēlu, pievēršoties psiholoģiskajiem un mitoloģiskajiem aspektiem.

Mūsdienās Zīgfrīda tēls parādās literatūrā, operā, kinofilmās, komiksos un spēlēs — viņš ir viens no centrālajiem Eiropas varoņmītu simboliem. Daudzos atveidojumos tiek izcelta traģēdija: neuzvaramais varonis, kuram tomēr piemīt maza, fatāla vājība.

Noslēgums un vārda nozīme

Vārds Zīgfrīds vācu valodā nozīmē "uzvaras miers" (no senvācu elementiem sig — uzvara, un fridu — miers). Viņa stāsts runā par varu, lepnumu, mīlestību un nodevību — motīviem, kas padara šo leģendu pastāvīgi pievilcīgu pētniekiem un māksliniekiem.

Daudzi aspekti par Zīgfrīda dzīvi un nāvi joprojām tiek interpretēti — gan pētniecībā, gan mākslā — tāpēc viņa leģenda pastāvīgi attīstās un tiek pārstāstīta jaunos kontekstos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Nībelungu stāsta galvenais varonis?

J: Kā Zīgfrīds kļuva neuzvarams?

J: Kas padarīja Zīgfrīdu atkal neaizsargātu?

J: Ar ko Zīgfrīds apprecējās?

J: Ko Zīgfrīds dara, lai palīdzētu Gunteram uzvarēt Brīnhildi?

Jautājums: Kāpēc Brūnhilda nolemj, ka Zīgfrīds ir jānogalina?

J: Kādas ir Vāgnera izmaiņas šajā stāstā?

Meklēt pēc burta