Tilia ir koku ģints, kurā ir no 30 līdz 45 sugām, kas aug Ziemeļu puslodē, Āzijā (kur ir vislielākā sugu daudzveidība), Eiropā un Ziemeļamerikas austrumos; Ziemeļamerikas rietumos tā nav sastopama.
Ziemeļamerikā šos kokus parasti sauc par liepām, bet Lielbritānijā - par liepām. Abi nosaukumi ir atvasināti no ģermāņu valodas saknes lind. Mūsdienās angļu valodā tās ir atvasinātas no anglosakšu un sennorvēģu valodas linde vai linne, bet Lielbritānijā šis vārds nesen pārtapa par mūsdienu britu valodas formu lime. Amerikas Savienotajās Valstīs izplatītāks kļuva mūsdienu vācu valodas nosaukums Linde, kas cēlies no tās pašas saknes, daļēji tādēļ, lai izvairītos no sajaukšanas ar citiem šā vārda lietojumiem.
Tilia sugas ir lieli lapu koki, kas parasti sasniedz 20 līdz 40 m augstumu, dažas sugas aug kā krūmi. Šīs ģints augi sastopami ziemeļu mērenā klimata joslā.
Izskats un morfoloģija
Liepām parasti ir plašas, sirds vai apaļas formas lapas ar smalku zobojumu malas malā un redzamu dzīslu tīklu. Lapojums ir kārtojies pamīšus. Ziedi ir mazi, dzeltenīgi-baltā krāsā, smaržīgi un sakopoti buntiņās, kas parasti ir piesaistītas plakanai vai īslaicīgi garenai laplapai (braktētei). Šī braktēte palīdz augļiem izplatīties ar vēju. Auglis ir mazs, ciets riekstiņš vai sēklis.
Sugu piemēri un hibrīdi
Vispazīstamākās sugas Eiropā un Latvijā ir Tilia cordata (parastā liepa) un Tilia platyphyllos (plašalapu liepa). Citviet pazīstamas ir Tilia tomentosa (balta liepa), Tilia americana (amerikāņu liepa) un dažādas Āzijas sugas. Bieži sastopami arī starpsugu hibrīdi, piemēram, Tilia × europaea, kas radušies starp Eiropas sugām un tiek izmantoti ainavā un aleju stādījumos.
Izplatība un biotopi
Liepām labi padodas mērenā klimata meži, upju ielejas, parki un pilsētu alejas. Āzijā sastopama lielākā sugu daudzveidība, savukārt Eiropā un Austrumamerikā dažas sugas ir bieži sastopamas dabiskos mežos un kultūraugos. Daudzas sugas ir tolerantas pret daļēju ēnu un dod priekšroku dziļākām, barības vielām bagātām augsnēm ar labu mitruma režīmu.
Izmantošana
- Kokmateriāls: liepas koks ir mīksts, viegli apstrādājams un izcils kokgriezumiem, instrumentu veidošanai (piem., flautas, citi pūšaminstrumenti) un mēbeļu detaļām.
- Medus: liepziedi ir ļoti pievilcīgi bitēm; no to ziediem iegūst vērtīgu liepziedu medu ar izteiktu aromātu.
- Ārstniecība: ziedu un lapu infūzijas tradicionāli lieto nomierinošu tēju, pret klepu un kā vieglu sviedrinošu līdzekli saaukstēšanās ārstēšanā.
- Ainavu arhitektūrā: liepām ir skaists vainags un tie tiek plaši stādīti parkos, ielu alejās un kā atsevišķi dekoratīvi koki.
Audzēšana un kopšana
Liepām parasti nepieciešama mērena aprūpe: regulāra laistīšana jauniem stādiem, pamatīga griešana tikai pēc vajadzības un laba augsnes drenāža. Daudzas sugas labi pacieš apgriešanu un formēšanu, tāpēc bieži izmanto plantažās un kā pilsētu kokus. Tās parasti ir izturīgas pret pilsētas apstākļiem un piesārņojumu, tomēr jauni stādi var būt jutīgi pret sausumu.
Slimības un kaitēkļi
Kā visi koki, arī liepas var ciest no dažādiem kaitēkļiem un slimībām. Biežāk sastopami laputis (aphids), lapu ēdāji un dažādas sēnīšu izcelsmes lapu slimības. Pareiza kopšana, labas augsnes apstākļu nodrošināšana un nepieciešamības gadījumā profilaktiska ārstēšana palīdz samazināt kaitējumu.
Kultūrvēsturiskā nozīme
Liepai Eiropā ir sena kultūrvēsturiska nozīme — tā asociēta ar kopienas sanākšanām, mīlestību un tiesu sapulcēm daudzos tautas stāstos un tradīcijās. Daudzās pilsētās vecas liepzāles ir kultūrvēsturiskas liecības un svētas vietas, kuras sauc par skaistuma un sociālās dzīves simboliem.
Kopumā Tilia ģints ir nozīmīga gan ekoloģiski (kā medus avots un biotopu daļa), gan saimnieciski (kokmateriāls, ārstniecība, ainavu stādījumi). To sugu daudzveidība, īpaši Āzijā, padara šo ģinti interesantu arī dendrologiem un selekcionāriem, kuri meklē jaunas šķirnes pilsētvides un lauksaimniecības vajadzībām.
