Dienvidamerikas plātne: tektoniskā plātne, kas veido Andu kalnus

Uzzini par Dienvidamerikas plātni — tās struktūru, Nazkas plātnes subdukciju un kā šī tektoniskā plātne veidojusi majestātiskos Andu kalnus.

Dienvidamerikas plātne ir galvenā tektoniskā plātne, kas ietver Dienvidamerikas kontinentu. Tā ietver arī daļu Atlantijas okeāna jūras gultnes. Tā stiepjas uz austrumiem līdz Āfrikas plātnei un tās satiekas Vidusatlantijas grēdas dienvidu daļā. Plātne sastāv gan no kontinenta garozas, gan blakus esošās okeāna garozas; austrumu mala ir relatīvi klusa, pasīva kontinenta mala ar plašām sedimentu nogulsnēm (piemēram, Amazones baseinā), bet rietumu mala ir tektoniski aktīva un ģeoloģiski dinamiska.

Austrumu mala ir diverģējošā robeža, jo tā ir virzījusies uz rietumiem aptuveni 60 miljonus gadu kopš Dienvidatlantijas paplašināšanās, un pie Vidusatlantijas grēdas notiek jaunas jūras garozas rašanās, kas pamazām «stumj» plātni uz rietumiem. Tās rietumu un dienvidu malas ir sarežģītas, ar vairākām nelielām plāksnēm un transformzonām, kas veido dažādas robežu konfigurācijas ar blakusesošajām plātnēm (piem., Karību, Skotijas un Antarktikas plātnēm).

Rietumu malas galvenais elements ir Nazkas plātne, kas ir okeāna garozas plātne un subdukcijas ceļā pārvietojas zem Dienvidamerikas plātnes. Šīs subdukcijas rezultātā ir izveidojusies Andu kalnu ķēde, kas ir viens no spilgtākajiem kontinentālās orogenēzes piemēriem pasaulē. Subdukcija rada spēcīgu vulkānismu, seismiskās aktivitātes zonu un mehānismus, kas ceļ kontinentālo garozu — tāpēc Andi joprojām aug un pārkārtojas. Nazkas plātne pazeminās zem Dienvidamerikas ar ātrumu, kas dažādās vietās mēroties ar vairākiem centimetriem gadā (reģionāli ātrumi var sasniegt apmēram 7–9 cm/gadā), radot lielus zemestrīču potenciālus un reģionālas deformācijas.

Konkrētas sekas un nozīmīgas pazīmes:

• Andu veidošanās un vulkānisms: subdukcija rada vulkānisku joslu ar daudziem aktīviem vulkāniem (piemēram, Cotopaxi, Chimborazo, Ojos del Salado) un plašu magmas aktivitāti. Andu kalnu virsotnes (piem., Aconcagua) ir vienas no augstākajām Dienvidpola apkārtnē.
• Zemestrīces un cunami riski: megatsunamogadījumi un ļoti spēcīgas zemestrīces (piem., 1960. gada Lielā Čīles zemestrīce, vienreizējā 9.5 magnitūda) ir saistītas ar šīs plātnes rietumu robežu. Reģionā pastāv pastāvīgs seismiskās bīstamības risks.
• Fauna, klimats un reljefs: Andi ievērojami ietekmē klimatu, hidrologiju un ekosistēmas Dienvidamerikā, veidojot lietus ēnas, ledājus augstajos reģionos un kalnu upju sistēmas, kas baro lielus baseinus (piem., Peru un Čīles upes, Amazonu veidojošās pietekas).
• Resursi un ekonomika: orogenēze un erozija koncentrē mineralizācijas procesus — Dienvidamerikā ir pasaules līmeņa metālu atradnes (piem., vara ieguve Čīlē), kā arī piekrastes un ieplaku naftas un gāzes rezerves Atlantijas piekrastē.

Kopumā Dienvidamerikas plātne ir labs piemērs tam, kā plātņu robežu veidi — diverģējošas austrumu malu, konverģējošu rietumu malu un sarežģītas transform/delikātās dienvidu un ziemeļu robežas — nosaka kontinentālās virsmas formu, ģeoloģisko procesus un cilvēku dzīvi plašā reģionā.

Meklēt pēc burta