Sējējvabole (meža vabolīte) — kas tā ir, īpašības un nozīme

Kas ir sējējvabole (meža vabolīte): bioloģija, īpašības, dzīvesveids un ekoloģiskā nozīme — kāpēc šie "atkritumu savācēji" ir vitāli svarīgi mežam.

Sējējvabole jeb meža vabolīte ir neliels sauszemes radījums no posmkāju grupas — precīzāk, tā pieder vēžveidīgajiem (pretēji izplatītajai kļūdai, ko daudzi pieļauj). Bieži to parasti sauc par kamanīti vai dubļu vabolīti; zinātniski tie pieder kārtai Oniscidea. Sējējvaboles nereti tiek jauktas ar simtkājiņām, daudzkājiņiem vai kukaiņiem, taču patiesībā tie ir vēžveidīgie — tuvāk radniecīgi garnelēm un krabjiem nekā kukaiņiem.

Izskats un anatomija

Sējējvabolēm ir plakans, segmentēts ķermenis ar septiņiem pāriem kāju — kopā 14 kājas. Lielākā daļa sugu ir mazākas par 2 cm, bet izmēri var atšķirties atkarībā no sugas. Tām ir ciets apvalks (kutikula), kas aizsargā ķermeni. Dažām sugām apvalks ir spējīgs cieši noslēgties, ļaujot tām savilkties bumbiņā (konglobācija), bet citām, piemēram, parastajiem sowbugiem, tas nav iespējams.

Elpošana un mitruma nepieciešamība

Sējējvabolēm nav plaušu kā zīdītājiem; tās elpo caur īpašām pleopodālajām struktūrām, kuras var tikt dēvētas par žaunām vai pseudoplaušām. Tāpēc tām ir būtiski nepieciešams mitrs apkārtējais vidē — sausums var ātri izraisīt to izžūšanu. Tāpēc tās bieži sastopamas zem akmeņiem, koku mizas, lapu slānī vai citās mitrās, aizsegtās vietās.

Uzvedība un barība

Sējējvabolas galvenokārt barojas ar atmirušiem augiem, sadalītu organisko vielu, dažkārt sēnēm un mikroorganismiem. Tās darbojas kā dabiskie "atkritumu savācēji" — palīdz sadalīt organisko masu un atjaunot barības vielas augsnē. Dažas sugas var izraisīt bojājumus dārza sēklu dīgtspējai vai jauniem stādiem, tomēr parasti tās nav nozīmīgs kaitēklis. Ir sugas, kas spēj saritināties bumbiņā, ja izjūt briesmas — tas ir efektīvs aizsardzības mehānisms, kad cietais apvalks ir vērsts uz āru, aizsargājot mīkstākās ķermeņa daļas.

Reprodukcija un attīstība

Sievietes sējējvaboles pēc apaugļošanās tur olas īpašā maisiņā (marsupijā), kur jaunie attīstās līdz brīdim, kad izlien kā mazi pieaugušā izskata radījumi — nav kāpuru stadiju ar metamorfozi kā daudzos kukaiņos. Jaunie parasti iznāk dzīvi un mazliet līdzīgi pieaugušajiem, un tie pāriet vairākos mološanas posmos, līdz sasniedz pilnu izmēru. Dažām sugām dzīves ilgums var sasniegt vairākus gadus.

Kur sastopamas un ekoloģiskā nozīme

Sējējvabolas ir izplatītas visā pasaulē un sastopamas gan mežos, gan pļavās, parksos, dārzos un pat pazemē vai alās. Tās ir svarīgas ekosistēmas sastāvdaļas, jo veicina organiskās vielas sadalīšanos, uzlabo augsnes struktūru un palīdz barības vielu apritei. To klātbūtne bieži liecina par veselīgu, mitru mikrovidei.

Atšķirība no kukaiņiem un citiem radījumiem

Galvenās atšķirības no kukaiņiem ir šādas: sējējvabolēm ir 14 kājas (kukaiņiem parasti 6), tie ir vēžveidīgie ar segmentētu ķermeni un tām ir nepieciešams mitrumam tuvs elpošanas mehānisms. Tāpēc, lai gan tās daļēji atgādina mazus kukaiņus, sistemātiski tās pieder citai dzīvnieku grupai. Daudzi cilvēki tos sajauc ar simtkājiņām vai kukaiņiem, bet šie ir cita veida bezmugurkaulnieki.

Plēsoņas, kaitējums un cilvēka attieksme

Sējējvabolu plēsēji ir putni, zīdītāji, rāpuļi, abinieki, lielāki kukaiņi un daži bezmugurkaulnieki. Cilvēkiem tās parasti netraucē; dārzos reizēm var apēst jaunas dīgstošas sēklas vai stādus, bet parasti to labums — organisko vielu sadalīšana — atsver nelielos bojājumus. Dažas sugas tiek izmantotas kā pētījumu objekti bioloģijā vai kā bioindikatori, lai novērtētu vides mitruma un piesārņojuma līmeni.

Kopsavilkums: sējējvabole jeb meža vabolīte ir sauszemes vēžveidīgais, kuram ir 14 kājas, nepieciešams mitrums, tas galvenokārt barojas ar atmirušu organisko materiālu un ir nozīmīgs sadalīšanas procesā dabā. Dažas sugas var saritināties bumbiņā kā aizsardzības stratēģiju.

Meklēt pēc burta