Spinosaurus (no latīņu — "dzeloņainā ķirzaka") bija viens no neparastākajiem un lielākajiem dinozauriem, kas dzīvoja krīta periodā, aptuveni pirms 112 līdz 93,5 miljoniem gadu. Fosilijas galvenokārt atrastas Ziemeļāfrikā — Ēģiptē un Marokā, iespējams arī citviet reģionā. Spinosaurus izcēlās ar ļoti gariem mugurkaula izaugumiem, kas veidoja redzamu "spuru" vai "mastu" uz muguras, kā arī ar krokodillīdzīgu galvu un konisku zobu rindām, kas labi piemērotas zivju ķeršanai.

Izskats un izmēri

Spinosaurus raksturoja vairākas īpatnējas pazīmes:

  • Spura (sail) — garie mugurkaula izaugumi (neural spines), kas, iespējams, tika pārklāti ar mīkstiem audiem vai ādu un veidoja redzamu mastu vai kuplu "mastu" uz muguras;
  • Galva — gara, salīdzinoši šaura, krokodillīdzīga galva ar koniskiem, adatu tipa zobiem bez sīkām zobu asīm, piemērota plakaniem, slideniem upes iedzīvotājiem;
  • Locijas un elpošana — nāsis atradās tuvu galvas augšdaļai (krokodilam līdzīgā galvas augšdaļā), kas atviegloja elpošanu, daļēji iegremdējoties ūdenī;
  • Ķermeņa uzbūve — blīvas kaulu struktūras, iespējams, atviegloja iegremdēšanos, un īsākas pakaļējās ekstremitātes kopā ar spēcīgām, lāpstiņveidīgām pēdām vai peldsprauslām, kas ļāva peldēt vai vannot ūdenī.

Izmēri ir diskusiju objekts — daži pētījumi liecina, ka pilnīga suga varēja sasniegt garumu, kas pārsniedz tiranozauru reksu, taču precīzi skaitļi svārstās atkarībā no izmantotajiem fragmentiem un rekonstrukcijas. Piedāvātie garumi variē no aptuveni 10–12 metriem līdz pat ~15–18 metriem lielākos novērtējumos; ķermeņa masa ir grūtāk noteicama un tiek vērtēta plašā diapazonā.

Dzīvesveids un pielāgojumi pusūdens dzīvei

Daudzi pierādījumi liecina, ka Spinosaurus bija vismaz daļēji pusūdens — tas medīja zivis un citus ūdenī dzīvojošus plēsējus. Galvenie indikatori:

  • krokodillīdzīga galva un koniski zobi — piemēroti slīdīgu dzīvnieku noķeršanai;
  • nāsis novietojums — ļaujēja elpot, mazāk pakļaujoties ūdens pārkausēšanai;
  • blīvi kauli — palielināta blīvuma kaulu struktūra palīdz kontrolēt peldošanos un iegremdēšanos;
  • pakaļējās ekstremitātes un aste — daži jaunāki atradumi liecina par īsākām pakaļējām kājām un aizmugurējās daļas pielāgojumiem plaušanai; 2020. gada pētījumi aprakstīja astes segmentus, kas varētu būt labi piemēroti peldēšanai, darbodamās kā jaudīgs svira vai peldplakne.

Atklāšana un izpēte

Spinosaura kaulus Ēģiptē 1912. gadā pirmo reizi atklāja vācu paleontologs Ernsts Štromers, un viņš aprakstīja sugu 1915. gadā. Tomēr daļa no oriģinālā materiāla (īpaši labāk saglabātie paraugi) tika zaudēti 1944. gada Minhenes bombardēšanā — šis notikums būtiski ietekmēja tālākos pētījumus un izpratni par sugu (Minhenē).

Vēlāk atrasti jaunāki un plašāki materiāli, tostarp sekojoši paraugi, ļāva pārvērtēt spinosaura anatomiju. Pilnīgāka skeleta atklāšana un rekonstrukcijas mainīja izpratni par tā dzīvesveidu — daudzi mūsdienu pētījumi atbalsta ideju par pusūdens ieradumiem. Daļu no jaunajiem marokāņu paraugiem pirms izpētes nodrošināja privāts kolekcionārs (Marokā), kas ļāva paleontologiem veikt plašākas analīzes. Kopumā zinātniekiem ir pieejami aptuveni seši spinosaura eksemplāri, tomēr materiāls joprojām ir salīdzinoši fragmentārs.

Sugas, sistemātika un strīdi

Tradicionāli tiek atzītas divas sugas — S. aegyptiacus un S. marocannus, taču daudzi pētnieki norāda, ka pieejamie atlieku fragmenti varētu piederēt tai pašai sugai vai pat dažādiem dzimumiem/vecuma stadijām vienas populācijas ietvaros. Spinosaurus tiek saistīts ar barioniksu dzimtas (Baryonychinae) plēsējiem — tālākas radniecības struktūra liecina par līdzīgām dzīvesveida iezīmēm, bet spinosauridi parasti ir īpaši pielāgojušies zivju medībām.

Ir vairākas diskusijas un pretrunas:

  • agrākā rekonstrukcija uzskatīja Spinosaurus par bipedālu (staigājošu uz divām kājām) — jauna materiāla interpretācijas liek domāt par biežāku četrrāpus vai pusčetrrāpus pozīciju uz sauszemes;
  • interpretācijas par spuru funkciju — apspriesta gan termoregulācija, gan uzkrāšanās audiem (cietāks vai tauku un ādas maisījums), gan seksuāla vai vizuāla demonstrācija;
  • jaunie atklājumi (piem., astes un kaulu blīvuma analīzes) stiprina pusūdens versiju, bet daļa zinātnieku atgādina, ka fragmentārais materiāls un variabilitāte prasa piesardzību pamatsecinājumos.

Ko tas ēda?

Liela daļa pierādījumu liecina, ka galvenais barības avots bija zivis — Spinosaurus bija labi pielāgots upju un piekrastes ekosistēmām. Tajā pašā laikā tas, visticamāk, nebija striktākais specializētais ēdājs: koniskie zobi un spēcīgā galva ļāva tam arī noķert un ēst mīkstākus sauszemes dzīvniekus, plēsīgu bangļu atliekas un iespējams arī sadalītos liela izmēra plēsējus vai mazākus dinosaurus.

Secinājums

Spinosaurus ir unikāls piemērs tam, kā dinozauri varēja pielāgoties ūdens un sauszemes dzīvei. Lai gan daži jautājumi par tā uzbūvi, paradumiem un precīziem izmēriem vēl nav galīgi atrisināti, jaunākie atklājumi sniedz spēcīgus argumentus par daļēju pusūdens dzīvesveidu un izteiktām adaptācijām peldēšanai un zivju medīšanai. Ar laiku, atklājot vairāk pilnīgu skeletu un izmantojot modernās analīzes metodes, mūsu izpratne par šo "dzeloņaino ķirzaku" turpinās precizēties.